Vīndare un uzņēmēja Tamuna Markozašvili ir uzaugusi Kahetijā, kas ir lielākais vīndarīšanas reģions Gruzijā. Likumsakarīgi arī Tamunas ģimenes maizes darbs bija vīna ražošana. Lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka uzņēmuma stūri pārņems Tamunas brālis, šis pienākums tika māsai. Sekojot savam instinktam un svaigajam redzējumam, Tamuna ir radījusi pavisam modernu un mūsdienīgu vīna zīmolu, kas vairs nav tikai alkoholiska dzēriena pazīšanas zīme, bet gan kopā sanākšanas simbols. Intervijā portālam TVNET Tamuna stāsta, kādēļ Gruzijas vīni ir tik izslavēti visā pasaulē un kā šai industrijai izdevās izdzīvot par spīti padomju okupācijai.  

Kas, jūsuprāt, Gruzijas vīnu padara tik unikālu?

Vairākas lietas. Manuprāt, Gruzijas vīnam piemīt diezgan nopietna emocionālā vērtība. Mēs vīnu ražošanā izmantojam unikālas vīnogu šķirnes, kas nav atrodamas nekur citur pasaulē. Patlaban vīnam izmanto vairāk nekā 5000 vīnogu šķirņu, tostarp arī pašas populārākās, saperavi un rkatsiteli. Jaunākās paaudzes vīniem izmanto kisi un khikhvi vīnogas, dažu vīnu darīšanā izmanto pat vairākas vīnogu šķirnes.

Vēl vīnam unikālo garšu dod saule – spožā saules gaisma ogas padara saldākas, kas savukārt vīnam piešķir noteiktas garšas variācijas.

Noteikti Gruzijas vīnam unikalitāti piešķir arī mīlestība, ar kuru tiek gatavoti dzērieni. Šeit tas nav tikai bizness. Cilvēki tajā ieliek visu savu sirdi. Mēs rūpējamies par katru vīnogulāju kā par saviem bērniem – ikviens vīndaris apčubinās katru no saviem stādiem, lai spētu izaudzēt vissulīgākās un gardākās ogas.

Kādas vīna degustēšanas tradīcijas piemīt tikai Gruzijai?

Mums ir tradīcija ar nosaukumu “supra”. Tās ir nelielas dzīres, kurās sanāk tuvākie draugi un radi un pulcējas ap galdu. Šeit arī notiek galvenā svinēšana. Mēs ikviens sakām tostus, taču tie nav vienkārši novēlējumi vai laba vārdi – tās ir pateicības, reizēm pat dzejoļi. Tā nav tikai kopīga vīna iedzeršana, bet gan tradīcija, kas ļoti satuvina. Mēs šo paražu piekopjam pēc kādiem konkrētiem notikumiem, veiksmīga pagrieziena dzīvē vai tieši pretēji – bēdām, piemēram, mīļotā zaudēšanas. “Supra” tiek piekopta tikai Gruzijā, un to parasti arī vēlas savām acīm redzēt tūristi.

Gruzija arī bija daļa no Padomju Savienības. Vai un kā padomju režīms ietekmēja vīna darīšanas tradīcijas?

Padomju Savienība ieviesa kaudzi ierobežojumu un aizliegumu. Ilgtermiņā šie ierobežojumi neietekmēja vīna kvalitāti, bet radīja pilnīgi pretēju efektu – tas kļuva labāks.

Padomju gados strauji auga pieprasījums pēc lētajiem vīniem, un vīna ražotājiem tolaik bija mērķis radīt pēc iespējas lētāku produkciju un lielākos kvantumos.

Šā iemesla dēļ arī vīna kvalitāte tolaik strauji kritās. Turklāt vīna darīšana šajā laikā bija centralizēta un vienota, privāti uzņēmumi nepastāvēja.

Ir jāsaprot, ka labs un kvalitatīvs vīns ir tāds, kas ir pēc iespējas tīrāks, – tam nav mākslīgi pievienoti konservanti vai sintētiskas, garšu uzlabojošas vielas. Tomēr, ja galvenais mērķis ir piedāvāt kvantitāti, nevis kvalitāti, tad vīna ražošana bez ķimikālijām ir neizbēgama, bet produkts nav tik labs. 

Tiklīdz sabruka Padomju Savienība, zuda arī dzelžainie regulējumi attiecībā uz vīna ražošanu un izplatīšanu.

Radās veselīga konkurence, un vīna ražotāji sāka sacensties savā starpā nevis ar kvantitāti, bet ar kvalitāti.

Šī industrija atkopās – pirms tam Gruzijā darbojās viena kopīga rūpnīca, kuras darbību īpaši uzraudzīja valsts, bet šobrīd Gruzijā ir neskaitāmi daudz vīna ražotņu, it īpaši Kahetijā.

Mūsdienās Gruzijas vīns ir ārkārtīgi pieprasīts visā pasaulē. No kurām pasaules valstīm nāk vislielākais pieprasījums?

Mēs eksportējam uz visām pasaules valstīm, tostarp Dienvidkoreju, Ķīnu un Japānu. Mēs izplatām vīnu arī vairākās citās Āzijas valstīs, arī ASV Gruzijas vīns ir ļoti populārs. Liels pieprasījums ir Eiropā un Krievijā. Patiesību sakot,

Baltijas tirgus mums bija līdz galam neizpētīts,

tādēļ mūsu uzņēmums nolēma papildināt esošā tirgus piedāvājumu ar jaunu šķirņu vīniem. Mēs vēlējāmies baltiešus iepazīstināt ar kvalitatīvu gruzīnu vīnu. Manuprāt, šeit ir pieejams pavisam šaurs vīnu klāsts.

Kas ir jūsu lielākie konkurenti vīna darīšanā?

Man tā nav konkurence, godīgi sakot, es negribu par to pārāk uztraukties. Šajā industrijā galvenais attīstības elements nav konkurence. Uzskatu, ka mēs, Gruzijas vīndari, esam šajā spēlē vienota komanda un mums nav citam citu jāuztver kā konkurentus. Vīna industrijā ir svarīgi dalīties zināšanās ar citiem – nav jēgas turēt noslēpumā labus padomus vai mācību. Mums ir kopīgiem spēkiem jārāda labs piemērs vīna darīšanā un baudīšanā.

Kurš ir tavs mīļākais Gruzijas vīns?

Man nav viens konkrēts favorīts. Konkrētā vīna izvēli varu attiecināt uz dienas laiku, garastāvokli, sajūtām un cilvēkiem, ar kuriem pavadu laiku. Man garšo baltvīni un sarkanvīni, taču visbiežāk izvēlos dzirkstošu baltvīnu. Jāteic gan, ka šādus vīnus nevar dzert tāpat jebkurā dienas laikā, bez īpaša iemesla. Kad esmu ar saviem tuvākajiem, tad parasti izvēlos dzert kvevri saperavi šķirnes vīnu.

Gruzija ir ļoti populārs vīna baudīšanas galamērķis tūristiem, taču šogad situācija ir krietni mainījusies – tūrisms ir ļoti ierobežots. Vai pandēmija ietekmēs vīna industriju?

Jā. Diemžēl jaunais koronavīruss Covid-19 diezgan smagi iedragāja Gruzijas tūrisma nozari, gluži tāpat kā visās pārējās pasaules valstīs. Lai arī tūristi šogad nevarēja apciemot vīna dārzus, uz šo situāciju nav jāraugās tikai no negatīvās puses. Šajā gadā vīndariem bija iespējas koncentrēties tikai uz vīna darīšanu, iemācīties jaunas tehnoloģijas, eksperimentēt un radīt jaunas garšas.

Raksts tapis sadarbībā ar Amosa.