Vai pārāk daudz inteliģentu cilvēku var kļūt par lielu bīstamību? (60)

Pirms desmit gadiem Konektikutas universitātes zinātnieks Pīters Turčins izteica interesantu pareģojumu.

“Nākamā desmitgade, visticamāk, ASV un Rietumeiropā radīs zināmu nestabilitāti,” viņš sacīja, paralēli sakot, ka “cilvēku ar augstāko izglītību pārprodukcija arī var izraisīt šādu situāciju”. Tas bija 2010. gads.

2016. gads nāca ar pārsteigumiem, kas liecināja – iespējams, Turčina pareģojums ir piepildījies. Tajā gadā bija “Brexit” referendums, kurā briti nobalsoja par Eiropas Savienības atstāšanu, un rudenī par ASV prezidentu visai negaidīti kļuva Donalds Tramps.

Pēc tam sekoja virkne dažādu protestu – sākot ar “dzeltenajām vestēm” un beidzot ar “Black Lives Matter”. Ņemot vērā norises laika posmā no 2015. līdz 2019. gadam, Turčins ir kļuvis par slavenību šaurās aprindās. Viņš ir arī izraisījis ekonomistu interesi par kliodinamiku – modelēšanas disciplīnu, kas vēsturisko pārmaiņu modelēšanai izmanto matemātiku.

Lielākos jautājumus rada Turčina tēze par to, ka “elites pārstāvju pārpodukcija” radīs nekomfortablas situācijas, taču – tā piedāvā arī vairākas noderīgas atziņas, ko ņemt vērā politikas veidotājiem.

Skatoties vēsturē – vēl Senās Romas un imperiālās Ķīnas laikos sabiedrībās ir bijuši vērojami politiskās stabilitātes un politiskās nestabilitātes periodi. Šādas svārstības parasti notika ar 50 gadu intervālu.

ASV kontekstā runājot, šobrīd varam redzēt, ka ASV Kongress ir zināmā mērā “iestrēdzis” – republikāņi un demokrāti nevar (nevēlas) viens otram piekāpties. Vēsturiskā perspektīvā – ap 1900. gadu arī Kongress bija ļoti polarizējies, savukārt 20. gadsimta vidū tas bija kļuvis kooperatīvāks, un panākt kādus kompromisus bija vieglāk.

Kas izraisa šādu svārstīšanos no miera līdz haosam? Turčins uzlūko sabiedrības kā lielas, sarežģītas sistēmas, kas pakļaujas kādiem konkrētiem paradumiem – arī likumiem. Tā ir pilnīgi citādāka pieeja, ja salīdzina to ar akadēmisko vēsturi.

Pētījumā, kas publicēts šogad, Turčins kopā ar Andreju Korotajevu no Maskavas Ekonomikas augstskolas aplūkoja, kā viņa 2010. gadā izteiktais pareģojums pierādījies dzīvē.

Viņa prognozes modelis sevī ietver vairākus elementus. Piemēram, Turčins, iespējams, tic Kārļa Marksa teorijai, ka “visas līdz šim pastāvošās sabiedrības vēsture ir sabiedrības šķiru cīņu vēsture”.

Markss šajā gadījumā runāja par proletariātu, taču Turčins vairāk ir ieinteresēts elites – augsti izglītoto cilvēku mijiedarbībā un tajā, kā elites pārstāvji faktiski cīnās cits pret citu.

Ko var uzskatīt par eliti un kā konkurence izpaužas starp elites pārstāvjiem – šīs lietas ir atšķirīgas vairākās vietās. Viens piemērs varētu būt tas, ka sabiedrībā ir liels īpatsvars augsti izglītotu cilvēku, salīdzinot ar valdības iestāžu skaitu (un līdz ar to - arī darbavietām).

Visticamāk, lielākās problēmas sākas tad, kad ekonomiskā nevienlīdzība ir liela. Atalgojums par atrašanos augšgalā tad ir īpaši liels gan varas, gan politiskās ietekmes ziņā, un tie, kuriem varas, ietekmes un naudas ir mazāk, izjūt lielāku netaisnību. Aizvainojums ir īpaši spēcīgs to cilvēku vidū, kuri uzskata, ka viņiem vajadzētu būt elitē.

Vēl sliktāk ir tas, ka sabiedrībā mēdz būt arvien vairāk topošo elites pārstāvju, kaut vai daļēji tāpēc, ka laika gaitā iespējas izglītoties un saņemt augstāko izglītību ir kļuvušas lielākas. Turčins to uztver kā politiskā haosa recepti.

Respektīvi, izglītoti cilvēki dumpojas, tiecoties pēc politiskās un ekonomiskās varas. Tādā gadījumā elite pārtrauc sadarbību, rodas kustības pret eliti un sabojājas ierastā kārtība – šādi rodas nestabilitāte.

Šis arguments neapšaubāmi atspēko vēsturiskās nianses. Tomēr koncentrēšanās uz neapmierināto eliti nav slikts veids, kā izprast politisko nestabilitāti. Vēsturnieks Hjū Trevors-Ropers norāda, ka "sociālās krīzes izraisa nevis skaidri izteikta savstarpēji izslēdzošu interešu pretestība, bet gan pretēju interešu sadursme vienas struktūras ietvaros".

Francijas revolūciju neizraisīja nabadzība, bet gan cīņa starp izglītotiem, taču maz nodarbinātiem cilvēkiem un zemju īpašniekiem – “iedzimto eliti”. Vēsturnieki identificējuši “izglītotu vīriešu pārpalikuma problēmu” kā ieguldījumu 1848. gada Eiropas revolūcijās.

Turčins norāda: lai gan verdzība bija Amerikas pilsoņu kara faktiskais cēlonis, daudz svarīgāk uzmanību ir pievērst ziemeļu puses kapitālistu aizvainojumam pret dienvidniekiem.

Elites pārprodukcija var arī palīdzēt izskaidrot slikto pašsajūtu, kas izstrādājusies bagātnieku pasaules izolācijā. Jauniešiem ir kļuvis ārkārtīgi grūti sasniegt elites statusu, pat ja viņi smagi strādā un studē labākajās universitātēs.

Māju cenas ir tik augstas, ka tikai bagāto mantiniekiem ir iespēja dzīvot līdzvērtīgos apstākļos, kā dzīvojuši viņu vecāki. Ja sabiedrībā dominē tikai dažas “superzvaigžņu” firmas, tas nozīmē, ka apkārt ir maz darbu ar patiesu prestižu.

Turčins uzskata, ka ASV vien ik gadu darba tirgū veidojas 25 000 juristu liela pārprodukcija. Savukārt Lielbritānijā vairāk nekā 30% absolventu salīdzinājumā ar savu darbu ir “pārāk izglītoti”.

Tas viss izskaidro visai mulsinošu tendenci: acīmredzami turīgus cilvēkus piesaista radikālisms. Džeremija Korbina vadībā Lielbritānijas leiboristu partijai izdevās piesaistīt vairāk augstākās un vidējās klases cilvēku nekā iepriekš.

Savukārt Džo Baidena pārsvars pār Berniju Sandersu sabiedriskās domas aptaujās demokrātu vēlēšanu laikā bija daudz lielāks to cilvēku vidū, kas nebija pabeiguši vidusskolu, nekā starp tiem, kas bija pabeiguši augstākās izglītības iestādi.

Zemestrīces prognozēšana

Turčina teorijas paredz, ka politiskie satricinājumi agri vai vēlu beidzas.

“Agri vai vēlu lielākā daļa cilvēku sāk apzināties to, ka stabilitātei ir lielāka vērtība nekā atrasties zināmā “karastāvoklī”, respektīvi – būt nestabilitātes vidū. Tādēļ viņi arī beidz savas cīņas un atgriežas pie stabilitātes,”

norāda Turčins.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts labējā un kreisā flanga populistiem Eiropā turpina sarukt. Arī ASV aptaujas liecina, ka Tramps varētu tikt “izbalsots” no prezidenta amata.

Vēl viena opcija, kā mazināt politisko nestabilitāti, ir samazināt “topošās elites” pārstāvju skaitu. Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ir mudinājis attīstīt profesionālo izglītību. Viņš sacīja, ka britiem beidzot jāatzīst, ka ievērojama un pieaugoša jauniešu daļa pēc universitātes pamešanas vai absolvēšanas strādā darbus, kas nav saistīti ar specialitāti, vai arī – dažādus gadījuma darbus.”

Tomēr jaunā elite arī var efektīvāk novērst politiskās nestabilitātes rašanos. 20. gadsimta sākumā amerikāņu reformatori paaugstināja mantojuma nodokļus, lai novērstu iedzimtās aristokrātijas rašanos. Pilsētplānošanas sistēmu modernizēšana varētu samazināt nekustamo īpašumu izmaksas, un darba tirgus paplašināšana palīdzētu radīt labas darba vietas “pārāk izglītotajiem” cilvēkiem.

Kopumā Turčina analīze par strukturālajiem spēkiem, kas pārvalda sabiedrību, ir visai intriģējošs politisko un ekonomisko nemieru skaidrojums. Taču matemātiskajiem modeļiem nav jākļūst par likteni, kā attīstīties tālākajam cilvēces liktenim.