Vai Jēzus bija burvis? (16)

Par spīti šiem mākslas darbiem, lielākā daļa pierādījumu liecina, ka kristieši Jēzu neuztvēra kā burvi. Maģija tika uzskatīta par tīri cilvēcisku nodarbošanos, ar kuras palīdzību nav iespējams atdzīvināt mirušos. Jēzus pārdabiskie darbi vienmēr tika veikti ar visuvarenā Dieva starpniecību. Turklāt šī nūjiņa, kas allaž ir līdzi Jēzum, patiesībā nav nekāda burvju nūjiņa, jo tā laika burvji tādu vēl nepazina un neizmantoja, skaidrots zinātnes izdevumā “Live Science”.

Maģija un agrīnā kristietība

Maģija agrīnās kristietības laikā bija visai populāra. No mūsu ēras 3. līdz 8. gadsimtam, kad romiešu katakombās tika radīti šie mākslas darbi, kuros Jēzus it kā tur burvju nūjiņu, kristietība vēl bija bērna autiņos. Tā pastāvēja līdzās jūdaismam un romiešu dieviem.

“Pat tad, kad tika radīti daži no šiem mākslas darbiem, cilvēkiem nebija vienotas Bībeles, nebija kanonu. Viņi nebija vienojušies par to, kas ir Jēzus,” stāstīja pētnieks Lī Džefersons.

Burvji tajā laikā arī nebija tādi, kādus mēs iedomājamies šodien. Maģija nozīmēja buramvārdus, kurus zināja burvji. Pie tiem savukārt vērsās cilvēki ar dažādām problēmām un burvjiem lūdza tās atrisināt. Burvju patroni devās pie problēmu māktā klienta un nolasīja buramvārdus, līdzīgi kā ārsti mūsdienās veic terapiju vai izraksta zāles.

Laikā, kad cilvēki nevarēja kontrolēt ražas izdošanos, kā arī slimība bieži vien nozīmēja nāves spriedumu, maģija sniedza tādu kā kontroles sajūtu. Romas impērijas laikā maģija tika uzskatīta par māņticību un aizliegta. Lai arī slepenībā cilvēki joprojām to mēdza to piekopt, reliģiskie līderi to uzskatīja par apkaunojošu nodarbi.

Tādā kontekstā daži cilvēki Jēzu dēvēja par burvi. Tajā laikā politeistu reliģiskie līderi kristietību uzskatīja par māņticību – tāpat kā maģiju.

“Ar to es domāju, lūk, ir tāda un tāda cilvēku grupa, kas no rītiem sanāk kopā, dzer vīnu, sakot, ka tās ir asinis, ēd maizi, sakot, ka tā ir miesa. Visticamāk, ir saprotams, kāpēc cilvēki to uzskatīja par māņticību,” piebilda Džefersons.

Tomēr Jēzus sekotāji to tā neuztvēra. Viņu glābējs darīja brīnumus, nevis maģiju. Šos brīnumus viņš veica ar Dieva palīdzību, tāpēc tam nav nekāda sakara ar māņticību.

Jēzus spēja uzvarēt nāvi, dziedēt cilvēkus un radīt ēdienu un dzērienu kristiešu acīs pacēla viņu augstāk par romiešu dieviem. Viņi ticēja, ka Jēzum ir īpaša vara pār nāvi, tāpēc, atzīstot Jēzu, cilvēks kaut kādā veidā iegūst šādas spējas arī pats. Romiešu dievi varēja dziedēt un atdzīvināt mirušos, tomēr ne tiešā veidā. Piemēram, ārstniecības dievs Asklēpijs dziedēja cilvēkus caur to sapņiem, kamēr Jēzus dziedēja ar savu plaukstu. Asklēpijs tika nogalināts tāpēc, ka atdzīvināja mirušos, bet Jēzus par to tika godināts.

Kāpēc Jēzum agrīnajā mākslā rokās ir priekšmets, kas atgādina burvju nūjiņu? Pētnieki domā, ka “burvju nūjiņa” nav labākais šā priekšmeta nosaukums. Patiesībā šis priekšmets vispār nebija saistīts ar maģiju. Tā mums tikai liekas, jo mēs uz to skatāmies caur mūsdienu burvju vai Harija Potera prizmu. Tajā laikā maģija vispār nebija saistīta ar nūjiņām. Pētnieki šo priekšmetu Jēzus rokās labāk dēvē par zizli vai spieķi.

Iespējams, ka šis zizlis sasaista Jēzu ar izraēļu pirmo vadoni Mozu, kurš arī mēdza staigāt ar zizli un veikt ar to brīnumus. Zizlis ir varenu cilvēku spēka simbols, tāpat kā bārda vai tīstoklis ir gudrības simbols.