Te dzīvo Rotko un citi dievi. Daugavpils ekspresijas (4)

No sapucētas eiropeiskas pilsētas nonāku, politkorekti sakot, multikulturālā vidē, kas nozīmē - provinciāli pāķiskā bardakā.

Bet man patīk. Kafejnīcā latgaliskais košums ar akvāriju, slāvu sliktāko popmūziku un mākslīgu ziedu virtenēm uzvar gaumīgi atturīgo interjeru ar melnbaltu fotogrāfiju atveidiem uz sienām. Vitrīnā redzamās šniceles, kāpostu tīteņi, karbonādes, tāpat kā kūkas, ir pamatīgas - lai cilvēku badā neturētu. Pamanu vairākus vīrus - solīdus, ne jau šādus tādus, ar sapņainu skatu un palielām, ne jau sulas glāzēm priekšā. Pareizi, dienai jāsākas cēli. Sievietes ir saposušās un uzkrāsojušās, it kā pār mājas slieksni sperts solis nozīmētu samta priekškara atvēršanos un uzkāpšanu uz skatuves. Tirdzniecības angārs burtiski mirdz zeltā, jo bižutērijas stendi ir viens aiz otra. Pat nepūlos atturēties - ielīpu spīguļos uz krietnu laiciņu. Ar zeltījumu klātie grabulīši nākot no Polijas.

Nespēju atraut skatu no pārdevējas ar 60. gadu meikapu - viņai pat katram nagam cits dizains ar mirguļojošiem stikliņiem.

“Jums tā piestāv,” viņa iesaucas, kad pielieku pie auss auskaru ar ziliem un sarkaniem stikliņiem. Piestāv ta piestāv, bet, ja es savilktu mugurā visu, kas mirkļa iespaidā iepatīkas, budēļi varētu pastāvēt malā. Man arī izbijušā “Dzintara” smaržas “Ceriņi” patīk, bet skaidrs, ka ar tām var tikai mērīt kolēģu pacietību. Iekārtojos piemīlīgā viesnīcā “Biplan”, kuras interjers veltīts lidaparātu tematikai, un gaidu 3. tramvaju, kas mani kā šūpulī aizvizinās uz Daugavpils cietoksni. Vecais tramvajs nāk grabēdams, un es iekāpju muzejiskā vērtībā. Tramvajā ir konduktors, kas tirgo biļetes un no savas vietas tramvaja vidū skaļi sarunājas ar vadītāju.

Pa cara laiku takām

Daugavpils cietoksnī saduras vai varbūt saplūst dažādi laiki un pasaules kārtības. Te ir viens no Austrumeiropā ambiciozākajiem kultūras projektiem - Rotko mākslas centrs, vesela 19. gadsimta armijas pilsētiņa ar 80 ēkām, 10 ielām, parku, nocietinājumiem, valni - izcilas kultūras vērtības. Un tam visam pa vidu hruščovkas. Mikrorajonā dzīvo ap 1000 iedzīvotāju. Jauno, pudu dzīves sāls neizēdušo hipsteru līksmais mākslas gars mijas ar rajončika krēslas zonas bohēmu, kas smalkjūtīgiem pilsoņiem liek saraukt degunu jau refleksu līmenī. Vārdu sakot, biennāles, mākslas festivāli, muzeju naktis un Vodka Classic lauskas, sašķaidītas pret kazarmu sienu, uz kuras laikiem cauri vīd simboliskie burti “хуй”. Ja es dzīvotu Daugavpilī, gribētu tieši te - vietā ar haosa elementiem. Nešaubīgi, nākotnē te būs elitārs mikrorajons.

Rotko mākslas centrā esmu pirmo reizi, un, jā, tas ir ļoti iespaidīgs. Izcili! Vientulīgi klīstu pa ekspozīciju zālēm, kā karaliska persona. Esmu viena no apmēram trim apmeklētājiem. Trāpu uz slavenā amerikāņu mākslinieka Hanta Slonema pirmo personālizstādi Baltijā, un ap mani sāk lēkāt truši.

Truši, papagaiļi, tauriņi; nē, piedodiet, zaķu ir par daudz, tie jau ir man uz ādas, matos, galvā.

Slonems gleznojot pa trusim dienā, bet dzīslās asiņu vietā viņam esot krāsa.

Vispār tas ir neoekspresionisms. Man riebjas. Pēc dažām dienām man tomēr pielīp Slonema atkārtošanās ideja - par datora ekrāna fonu izvēlos viņa trušus un dzeru no suvenīru veikaliņā nopirktās papagaiļu krūzes. Kā jau mēdz gadīties, pie paša dižgara Rotko gleznām sašļūku - nejūtos pacilāta. Gleznas ievietotas ar stiklu nodalītā telpā, fotografēt nedrīkst. Staigāju, pētu, lasu, līdz māksla man līdz kaklam - gribas ēst. Restorānā “Arsenāls” ar milzu velvēm esmu vienīgais apmeklētājs. Aizvien nespēju pierast pie  kovidpasaules tukšuma un vietām jūtos kā pēc zombijkara izdzīvojušais. Dievišķi vistu salāti un saldais ar vairākām bezē un dāsna putukrējuma kārtām mani atgriež realitātē.

Kāri metos iekšā cara laika pilsētā, ko, ja interesē vēsture, dažu stundu laikā nemaz nevar izstaigāt. To apņēmusi gaistoša ziemeļu gaisma, kas Rotko darbos parādās kā dūmaka. Kazarmu ēka, aiz kuras norit vērienīga rekonstrukcija, pagaidām pretendē uz grausta statusu. Padomju laikos cietoksnī atradās kara aviācijas inženieru skola. Deviņdesmito gadu jukās rajonā izmitināja tā saukto sociālo kontingentu, kura radošās izpausmes manāmas aizvien. Koši dzeltenu rudens lapu klājumā lēto alkoholisko dzērienu taras kolekcija - pamatā lielie izmēri, uz sienas grafiti retorika, ne augstāka par jostasvietu. Brodska dzeju vietējie uz sienām neraksta.

Kopā visā teritorijā saskaitu deviņus augšupvērstus lielgabalus.

Tik daudz fallisku objektu vienkopus! Ja tos aizvāktu, psihosociāli tas nozīmētu kastrēšanu. Bruģis, pamatīgas mūra ēkas - simtgadnieces. Pilsētiņā pamanu vienu mazu veikaliņu un viss - es nesaprotu, kā cilvēki te dzīvo. Imperatora iela, tad Komandanta iela, soļos marš! Cietokšņa dārzs ir mazliet pamests - nav perfekta mauriņa un puķu mozaīku kā Daugavpils centrā - toties ir 1912. gadā, par godu Napoleona sagrāves simtgadei, uzliktā strūklaka no trim čuguna lielgabaliem. Iepretim ir neapdzīvots kara hospitālis, paredzēts 900 gultasvietām. Ek, kā gribētos iekļūt  iekšpusē. Pamestās ēkas un tukšās ielas ir nedaudz apokaliptiskas, bet, tiklīdz piezogas ledaina atsvešinātības sajūta, acu priekšā uzaust kāda ideāli rekonstruēta ēka. Teritorijai ir milzu potenciāls. Jau šobrīd sociālo kontingentu nomainījuši mākslinieki, profesori un ārzemnieki. Otras tādas vietas Eiropā nav. 

Rozes zied pie Ūdens paceļamās ēkas, kur atrodas Kultūras un informācijas centrs. Vakara stundā ir atvērta nelielas dzīvojamās mājas lieluma tualete ar visām tantiņām piedevām. Ar baltu apsaitēts zirgs. Tas ir cietokšņa spoks, kas tumsā spīdot. Zirga simboliskā nozīme: spēks, lepnums un cieņa. Krievijas impērijas laikā - arī būvējot cietoksni, zirgi veica vissmagāko darbu, tos izmantoja karā. Tāpēc  tapa piemineklis zirgam. Bet “spoks” ir gan gaisīgs bojā gājušo zirgu tēls, gan sveiciens no pagājušā gadsimta, kad dzīve bez zirga nebija iedomājama. Ņemot talkā lukturīti, uz zirga naktī var zīmēt.

Bijušajās provianta magazīnas telpās izpleties antikvariāts  “Housevintage”. Ož pēc pelējuma, platas koka kāpnes ved uz otro stāvu. Plašās telpās izvietotas 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma mēbeles, trauki, interjera elementi. Veikalnieki mazliet mistiskās telpas izraudzījušies apzināti - senās lietas vietai der kā uzlietas, tomēr galvenā tirdzniecība notiekot virtuāli. Blakus ir ginekoloģijas un sikspārņu muzejs, kuru apmeklējumam jāpiesakās. Runājot par sikspārņiem… Cietoksnī ir neparasta urbānā ekosistēma, piemēram, trešā lielākā Baltijā ziemojošo sikspārņu kolonija  - katru ziemu te dus 1000 fledermaušu: ūdeņu, dīķu, Branta naktssikspārņi, ziemeļu un garausainie sikspārņi. Bet aizsarggrāvjos atrasti vairogvēži - relikti dzīvnieki, kas pēdējo 200 miljonu gadu laikā nav mainījušies. Pētnieki tos dēvē par dzīvajām fosilijām. 

Pārrunas ar dieviem

Nav pārāk vēls, bet satumsis, kad atgriežos viesnīcā, kurā ir apbrīnojami kluss - viesnīcās tā nemēdz. Tumsu un klusumu pāršķeļ pēdējais tramvajs, kas pilsētā kursē kopš 1946. gada. Nodomāju, ka tramvajs pilsētu padara piemīlīgu. Nedaudzajiem viesiem klāts brokastu galds. Baudu nesteidzīgu rītu ar sātīgām brokastīm un dodos uz Baznīcu kalnu, kur nepievilcīgā mikrorajonā vienkopus atrodas četri dažādu konfesiju dievnami - luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku. Ja vienā lūgšanas nedarbojas, izmēģini laimi nākamajā, klauvējot pie Dieva vārtiem no citas puses.

Princips līdzīgs kā ar kredītu - ja viena banka nedod, ātri diedz uz citu.

Tas gadījumā, ja Dievs nav nobeidzies aiz garlaicības, tūkstošiem gadu uzklausot vienas un tās pašas savtīgās muļķības. Naudu, slavu, mantu, ilgu jo ilgu mūžu bez slimībām un sāpēm, bagātu brūtgānu, seksīgu blondīni, nē, vairākas, sarkanu mašīnu, baltu zirgu utt. Un kas pateicībā? Šausmīgi neglītas dziesmas, kas pašu nelabo uzsēdinātu uz antidepresantiem, un svēto tēli, kas izskatās draņķīgāk nekā “Charlie Hebdo” islāma pravieša karikatūras. Šīs pārdomas mani ieved pareizticīgo baznīcā, kurā nu stāvu ar rokā sažņaugtām svecēm. Daugavpils Svētā Borisa un Svētā Gļeba pareizticīgo katedrāle ir viena no četrām pareizticīgo katedrālēm Latvijā. Tā ir ļoti grezna, paredzēta 5000 cilvēkiem. Es nepārzinu pareizticīgo svētos, tāpēc sveces aizdedzu pie smukākajām svētajām - Olgas un Varvaras. Par mums, meitenēm!

Nākamajā rakstā par Latgales augstāko mākslu, kas nav gan podniecība, ar kādiem ēdieniem jābauda dievu dzēriens šmakovka, un kā savām rokām pašūt smuku trako krekliņu.