/nginx/o/2021/12/01/14234127t1h89a6.jpg)
Gandrīz divus gadus pēc pamiera noslēgšanas un asiņaino kauju beigām Kalnu Karabahā miers Kaukāza dienvidos joprojām šķiet vien tāla varbūtība.
Par spīti ar Krievijas starpniecību noslēgtajam pamiera līgumam 2020. gadā, šajā kalnu anklāvā, kuru de facto kontrolē Armēnija, bet kas atrodas Azerbaidžānas starptautiski atzītajās robežās, joprojām notiek sadursmes. Milzīgie Krievijas zaudējumi karā Ukrainā ir ietekmējuši spēku samēru Kalnu Karabahā. Azerbaidžāna vēlas atkarot vēl lielākas teritorijas, bet Armēnija Krievijas vietā lūkojas pēc jauniem sabiedrotajiem.
Šī ir pirmā daļa no Armēnijas un Kalnu Karabahas reportāžām, kas tika publicēta 2020. gada 10. novembrī.
Divdesmit cilvēku lielo grupiņu, kas Erevānā ir ielidojusi ar Vīnes reisu, sagaida vīrs baltā halātā un pret atbraucējiem pavērsta termālā kamera, kas pa gabalu atpazīst ar drudzi saslimušos.
Atbraucēji stāv rindās pie galdiem, pie kuriem sēž vēl citi lidostas darbinieki baltos halātos, un aizpilda Covid-19 anketas. Vīrusa epidēmija ir skārusi arī šo mazo Kaukāza valsti un, kā tuvākajās dienās vairākkārt dzirdēšu no vietējiem armēņiem, 2020. gads Armēnijai ir atnesis ne tikai Covid-19 epidēmiju, bet arī karu Kalnu Karabahā.
Robežsargam nepatīk Turcijas zīmogs manā pasē, tāpēc ar vēl kādu spānieti, kurai pasē arī ir nepareizais zīmogs, tiekam vesti uz priekšnieka kabinetu. Robežsargs ar priekšnieku abi ir noguruši karavīri, turklāt priekšnieks ir bez maskas, kas uz tikko redzēto nopietno aizsardzības pasākumu fona izskatās vairāk nekā dīvaini. Viņš nepārtraukti šņaukājas un, šķirstīdams mūsu pases, skaļi nošķaudās. Pār spānietes masku uz mani izbīlī paskatās brūnas acis.