/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Sprakšķoša uz galda stāvoša svece silda jauno meiteņu rokas, kas nenogurstoši pustumsā turpina šūt. Jaunākajām ģimnāzistēm miegs jau nepielūdzami lavās acīs. Bet nejauši šķībi aizlaistā šuve liek sapurināties un saņemties, jo darba vēl tik daudz, tik daudz... Kas bija šīs dāmas un jaunavas, kuras no mūsu varoņiem strēlniekiem frontē bija tik tālu un vienlaikus tik ļoti, ļoti tuvu?
"Atceros it labi, ka 15. okt. 1915. g. pirmo kritušo strēlnieku bērēs pie manis Latviešu biedrībā pienāca mūsu tautas varonis Fr. Briedis un pateica, ka viņš ar savu rotu rītvakar, t. i., 16. oktobrī iešot nakts uzbrukumā un tālab tiem vajadzīgi 60 baltie sniega mēteļi, kurus viņš lūdz tam pagādāt," savās atmiņās izdevumā "Strēlnieks" dalās Gustavs Ķempelis.
Bet kur tos ņemt? "Steidzīgi nopirku drēbi, un ēdienu punkta, kā ari citas organizācijas komitejas dāmas šuva visu nakti līdz otras dienas plkst. 4, kad aizsūtīju gatavos mēteļus Briedim uz Olaines fronti," atminas Ķempelis.