Padomju mīklas: kādēļ zem tapetēm kādreiz līmēja avīzes? (12)

Mūsdienās veikalu plauktos ir pieejami dažnedažādi līdzekļi, kas atvieglos remontdarbus un nepieļaus temperatūras un mitruma ietekmē bojāties apdares materiāliem, piemēram, ģipša vai koka virsmām. Savukārt vēl pat pirms 30 gadiem remontēšana bija krietni piņķerīgāka tieši pieejamā šaurā būvmateriālu klāsta dēļ. Tolaik sienas pārklāja ar rupju ģipša apmetumu, kuru nepieredzējušiem meistariem bija visai grūti izlīdzināt. Lai glābtu veikumu, negludās sienas slēpa aiz tapetēm, taču dažkārt tapešu raksti tikai izcēla negludumus un uzsvēra visus trūkumus.

Tāpat agrāk nebija arī kvalitatīvas tapešu līmes, kas nodrošinātu spēcīgu sasaisti tapetēm ar sienu. Dažās mājsaimniecībās tapetes līmēja ar veco labo klīsteri, kuru gatavoja no kartupeļu cietes un ūdens. Lai gan klīsteris bija diezgan laba saistviela, tomēr tas nebija izturīgs pret mitrumu, tādēļ, tiklīdz gaiss telpās kļuva mitrāks, tapetes varēja atlīmēties. Vēl viens būtisks faktors, kas padomju gados sarežģīja istabas remontu, bija tapešu materiāls – tolaik tās bija plānas, vienslāņainas, varēja viegli saplīst, ja karstumā vai aukstumā izpletās vai sarāvās ģipša apdare.

Lai novērtu šīs nepilnības, talkā nāca avīzes – tās varētu pat pielīdzināt mūsdienu gruntskrāsai, kas kalpo kā bāze sienas krāsai. Avīžpapīrs bija pietiekami ciets, lai kalpotu kā sienu izlīdzinošs apakšslānis, turklāt ar to cilvēki varēja labāk manipulēt un izlīdzināt negludumus, piemēram, dziļākās iedobēs varēja ielīmēt vairākus avīžu slāņus.

Tā kā avīzes ir no papīra, uz tām tapetes pielīmēt bija krietni vieglāk, un uz šīs virsmas līme bija krietni ņiprāka nekā uz plikas ģipša virsmas. Savukārt ilgtermiņā avīzes nodrošināja aizsardzību pret mitrumu un ģipša virsmas deformāciju – avīžu bāze teju “satvēra” tapetes, tādēļ tās kalpoja ilgāk.