Par dzīvi eksperimentā

- Kā tu raksturotu šo laiku, ko šobrīd piedzīvojam?

- Šis ir ļoti radošs laiks, neskatoties uz visām pārmaiņām. Tādā valda daudz iespēju.

Pasaulē kopumā ir divi stāvokļi - viens, kad dzīvojam tādās kā “kastītēs” un tad ir labi jāsaprot šīs “kastītes”, kā varu tikt tajās iekšā, kā pārvietoties starp tām, jo pastāv zināmi likumi un maršruti, taču šis būtu mazāk radošs laiks. Un tad ir laiks, kad šīs “kastītes” jūk un brūk, un šis ir iespēju laiks.

Veiksmei arī ir būtiska nozīme, jo diemžēl ne viss ir mūsu rokās, ir ļoti daudz pārmaiņu, un jebkuras pārmaiņas kaut ko atnes un kaut ko arī atņem.

Šis ir laiks, kas dod mums iespējas pārskatīt to, kā raugāmies uz sevi, iepazīt vairāk sevi un citus, un to, kā veidojam un uzturam dažāda līmeņa attiecības.

Piemēram, kā strādājam un vai tas, ko daru joprojām, ir vajadzīgi un efektīvi. Es to sauktu par eksperimentēšanas laiku, kad nevari būt perfekts. Ja to pieņem, tad ir vieglāk, patīkamāk un foršāk.

- Vai VUCA laikmets*, kurā jau dzīvojām kādu laiku, pandēmijas laikā ir mainījies?

- Tas ir fons, kas joprojām ir spēkā. VUCA pirmo reizi tika pieminēts 80. gadu beigās, turklāt to ieviesa ASV militāristi, lai raksturotu laiku pēc Aukstā kara, un viņi brīdināja, ka vecās stratēģijas pasaulē vairs nederēs. Procesi kļuva arvien neprognozējamāki, kad iepriekšējās struktūras un konstrukti vairs nespēja tikt galā un nedarbojās. Pandēmija šobrīd ir tikai vēl viens papildu faktors.

Šobrīd cilvēkiem ir jāradinās dzīvot apstākļos: “Ups! Kaut kas pēkšņi notiek!” Jebkurā mirklī var uznākt šis Ups! Turklāt tas attiecas arī uz pozitīvām lietām - paveras jaunas, nebijušas iespējas.

- Kādi ir tavi novērojumi par to, kas šobrīd ir lielākais izaicinājums mums visiem?

- Grūti ir kaut ko plānot. To var darīt tikai vērtību un vīzijas līmenī. Piemēram, mēs ar ģimeni šobrīd plānojam pārcelties uz Briseli, taču joprojām esam diskusijā, jo grūti prognozēt ierobežojumus - varbūt tomēr ne uz Briseli, jo faktori visu laiku mainās. Labi dzīvo cilvēki, kuri dzīvo šeit un tagad. Jāspēj saskatīt lietas globālākā mērogā un fokusēties tikai uz virzienu, taču plānot nākamo soli šodien, ne rīt un parīt.

- Pie kā lai turas tādos nenoteiktības apstākļos?

- Trīs lietas - pirmkārt, pazīt sevi un savas stiprās puses, kas dod drosmi un pārliecību, ka spējam izdzīvot visdažādākajos apstākļos. Piemēram, es pati nodarbojos ar psiholoģiju, taču tikpat labi varētu nodarboties arī ar kaut ko citu, man nav iespējams tikai viens ceļš. Cilvēki spēj izveidot dažādas nodarbes un būt laimīgi, taču svarīgi ir zināt sev svarīgākos ietekmes faktorus, kas ir kompass, uz ko varu paļauties.

Otrā lieta - attiecības. Jo biežāk ir “Ups!” situācijas, jo svarīgāk ir turēties kopā. Šeit es runāju par sociālajiem kontaktiem mums apkārt - tas nav tikai par privātām attiecībām, bet arī profesionāli - draugi, paziņas un interešu grupas.

Apkārtējo tīklam ir ļoti liela nozīme, un tajā valda ļoti daudz drošības šajā nedrošajā laikā - tur ir citi cilvēki ar pieredzi, idejas, kontakti. Man liekas, ka Latvijā tas nav pietiekami izmantots instruments.

Trešā lieta - svarīgi ir veidot savu iekšējo rezervi un resursu, lai spētu turēt un atteikties no perfekcionisma.

Vairs nevaram būt tādi perfekcionisti, jo ir jauni noteikumi, kas visu laiku mainās. Nav standarta vai skalas, kurā ielikt sev atzīmi. Vienīgā skala - izdzīvo vai ne.

Spēja tikt galā ar šo stresu un izaicinājumiem. Vajadzīgs resurss, lai nemitīgi mācītos, lai neliktu pašai sev krustu - ES VAIRS NEVARU! Pat ja es tā jūtos, atgriezties pie pamatiem un jautāt sev, kas man palīdz? Ārkārtīgi svarīgi, kā mēs ar sevi runājam.

- Ko darīt, ja tiešām ir sajūta - es vairs nevaru?

- Trīs lietas - pagulēt, paēst, dot fizisku atelpu no visa. Ja ķermenis ir noguris, tad arī prāts ir noguris. Rīts gudrāks par vakaru. Tad atcerēties, ka šis ir iespēju laiks, taču dot sev iespēju regulāri atpūsties. Zināt, kas man palīdz restartēties, kas man patīk.

Šobrīd ir ierobežotas iespējas doties ierastajās aktivitātēs - ceļot, doties uz teātri, koncertiem, pasākumiem. Taču mums vajag padomāt plašāk par to, ko varam šajā laikā, - katru nedēļu ieplānot vismaz vienu aktivitāti, kas rada prieku, fiziski un burtiski parūpēties par savu komforta zonu. Jo, lai izietu ārpus komforta zonas, mums ir nepieciešama šī komforta zona.

Ja nekā tāda nav, kaut vai paņemt šalli, pledu, aptīt sev ap pleciem un ieritināties sev tīkamā pozā. Meklēt mazās lietas, runāt ar citiem, klausīties iedvesmojošus stāstus un dot sev atlaides. Pasaule visu laiku mainās, un ierastais ceļš vairs nav iespējams, jādara citādi, un tas ir OK. Ja mēs gribam darīt kā iepriekš, tas vienkārši vairs nav iespējams. Saprast to un nedzīt pašiem sevi papildu spriedzē.

- Kantar pētījums liecina, ka pandēmija ir būtiski ietekmējusi darbinieku un vadītāju pašsajūtu, to sevišķi atzīst sievietes un augstākā līmeņa speciālisti. Kā tev šķiet, kāpēc tā ir?

- Ja runājam par atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, sarunās ar ārstiem ir iezīmējusies tendence – mūsu vīriešiem ir bieži raksturīga emocionāli binārā sistēmā - 0 vai 1, labi vai slikti, mazāk runā par niansēm. Turklāt joprojām valda pieņēmums, ka vīrietim ir jātiek galā jebkuros apstākļos un vājuma izrādīšana ir nevēlama. Augsta līmeņa speciālisti savukārt ir ļoti daudz ieguldījuši savā karjerā un tajā, kāds ir viņu statuss.

Tagad tā saucamās “kastītes” kustas, un līdz ar tām kustas arī pārliecība par sevi, tas rada nedrošību un apdraudējumu, ka vari zaudēt šo pozīciju. Ja organizācijas neatbalsta šos speciālistus, tad ir ļoti grūti.

Vēl ir interesanti, ka šobrīd daudzi darbinieki, sevišķi Eiropā, kļūst arvien mazāk pārliecināti par sevi, tāpēc ka, strādājot no mājām, tev ir krietni mazāk atgriezeniskās saites nekā darbavietā.

Tirgū pieaug speciālistu skaits, audzis ir bezdarbs, iespējams, atsevišķās nozarēs arī samazinās algas, bonusi, tas viss rada papildu spriedzi.

- Attālinātā darba apstākļos robežas starp darbu un privāto dzīvi ir saplūdušas. Vai ir iespējams šīs robežas nodalīt? Vai vispār darba un dzīves līdzsvars ir iespējams šajā situācijā?

- Teorētiski - jā, vajadzētu. Realitātē - ļoti grūti. Daudzi eksperti iesaka iekārtot savu darbistabu, izveidot savu kabinetu, pārģērbties savās darba drēbēs un veidot savu darba telpu, taču reālajā dzīvē cilvēki, kuri dzīvo ģimenēs, piemēram, ģimene ar vairākiem bērniem divistabu vai trīsistabu dzīvokli, ja vēl tur ir sievasmāte vai vīramāte un bērni, kuri mācās attālināti...

Vai tas maz ir iespējams? Kā nodrošināt šos procesus? Praktiski, es teiktu, šis līdzsvars šādā neparastā situācijā nav iespējams. Esot visu laiku mājās, pazūd arī pozitīvās saiknes ar darba kolēģiem, ikdienas rituāli, tikšanās. Iespēja safokusēties tikai uz darba lietām.

Strādājot, ja ir kādas grūtības, kolēģis var pienākt, apjautāties, sniegt atbalstu, taču attālināti tu esi visu laiku viens pats - vientuļš un, esot vienam, tas ir ļoti apdraudoši.

- Vai ir kādi instrumenti, ko darba organizācijas var izmantot, lai mazinātu šo vientulības risku?

- Ir interesants 2015. gada Austrālijas pētījums par attālināto darbu, un tur tie principi un tehniskie instrumenti ir minēti - liela nozīme ir video un rituāliem. Liela nozīme tam, ka vismaz redzam viens otru. Pirms darba dienas visi var pievienoties zoom un padzert kopā kafiju, mazās sarunas par to, kas jauns, kā gāja brīvdienās. Pirmdienās var sarīkot nedēļas plānošanas sapulci, ieplānot vairākas mazākas tikšanās, savukārt piektdien būtu nelielas svinības un celebration rituāls, kurā atzīmē nedēļas panākumus, lai vairotu kopīgo. Vēl var būt pieeja, ka vienu uzdevumu liek īstenot divatā, nevis vienatnē, lai būtu šīs komandas saspēle un iedarbība, lai nebūtu sajūta, ka esi viens. Noteikti jāatvēl vieta arī humoram, cilvēciskumam.

- Mans novērojums ir tāds, ka pēdējo 5 - 10 gadu laikā ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē ir strauji pieaugusi aktivitāte pašizaugsmes jomā - neskaitāmas koučingu, apmācību iespējas, meistarklases, kursi. Saki, lūdzu, kas varētu būt par iemeslu, kāpēc tik ļoti gribam ne tikai paši mācīties, bet arī mācīt citus?

- Es domāju, ka pašā pamatā ir apziņa, ka, dzīvojot nenoteiktības laikmetā, mēs esam katrs pats savas laimes kalējs un jāatbild uz jautājumu - kas man ir vajadzīgs, lai es būtu laimīga/-s?

Nav kā Padomju Savienībā, kad viena sekcija vai viens plāns derēja visiem, bet katram ir kaut kas savs un mēs atļaujamies tam ieskatīties acīs.

Turklāt mācoties arvien vairāk eksperimentējam. Ļaujam piedzīvot sevī kaut ko jaunu, tā ir interese par sevi kā personību, un mēs cenšamies atrast sevī tās stiprās puses, kas mūs izvilks.

Tava tēma konferencē būs par prasmēm, kas nepieciešamas, lai dzīvotu nezināmajā. Saki, lūdzu, cik daudz varam paši un cik vajag palīdzību no ārpuses, lai tās apgūtu?

Tas ir atkarīgs no cilvēka un situācijas. Teorētiski mēs visu spējam paši. Cilvēki ir ļoti bagāti, daudz bagātāki, nekā to apzinās. No dabas cilvēkam ir viss, lai izveidotu dzīvi nr.1, dzīvi nr.2. Lai tikai būtu drosme meklēt - cilvēkiem ir nepieciešams iedvesmas avots. Piemēram, ja nezini, ka kaut kas ir iespējams, tu nemaz nemeklē neko tādu. Tu nezini, ka nezini.

Svarīgi arī, ka tuvie cilvēki mūs atbalsta vai vismaz neliek šķēršļus. Mēs varam ļoti daudz. Taču te ir tas pats kā ar izskatu - mums tomēr ir vajadzīgs spogulis. Mēs spoguļojamies kā personības citos cilvēkos, un viņi ir mūsu spogulis. Tā mēs viens otru nepārtraukti apmācām un bagātinām. Tas nenotiek tikai kursos vai psihoterapijā, tas notiek nepārtraukti visos virzienos, kamēr esam dzīvi.

- Ko tu novēlētu ikvienam, kurš šobrīd jūtas saguris un zaudējis cerību, ka pandēmija reiz beigsies?

Ir kāds stāsts par valdnieku, kam bija gredzens. To viņam uzdāvināja vecāki, kad viņš kļuva pieaudzis, un uz gredzena bija iegravēts: “Tas pāries!” Kad bija grūti laiki, šis uzraksts viņam palīdzēja saņemties un tikt pāri grūtībām.

Labajos laikos uzraksts “Tas pāries” valdniekam palīdzēja saglabāt vēsu prātu un ietaupīt nebaltām dienām, taču tad pienāca ļoti grūti laiki, kas kā nebeidzās, tā nebeidzās. Valdnieks ilgi cietās, taču tad pamatīgi sadusmojās un noņēma gredzenu no pirksta, gribot aizsviest to tālu projām, taču pēdējā brīdī pamanīja, ka gredzena iekšpusē bija iegravēts: “... Tu brīnīsies, bet arī TAS reiz pāries!”

Es novēlu ikvienam novērtēt un piedzīvot šo laiku ar interesi, novērtējot un apzinoties, ka par šo laiku rakstīs vēstures grāmatās. Mēs varam izvēlēties uz to skatīties kā uz piedzīvojumu un atļaut sev eksperimentēt, runāt ar sevi pozitīvā, atbalstošā veidā. Viss reiz pāriet!

---

* VUCA ir akronīms apzīmējumiem "volatility" - nepastāvība, "uncertainty" - nenoteiktība, "complexity" - sarežģītība un "ambiguity" - neviennozīmīgums