Kalnu Karabahas konflikta jaunā realitāte (2)

Kas ir noticis Kalnu Karabahas konfliktā?

Portāls TVNET jau iepriekš ziņojis, ka kopš septembra beigām Kalnu Karabahas konfliktā ir norisinājies uzliesmojums. Acīmredzams militārs pārākums ir bijis Azerbaidžānas pusē, kura ir spējusi ieņemt lielu daļu tā saucamo Armēnijas «okupēto» teritoriju. Karadarbības rezultāts bija 10. novembra pamiers, kurš paredz visu ap Kalnu Karabahu esošo zemju atdošanu Azerbaidžānai un Krievijas miera uzturētāju ievešanu Kalnu Karabahas teritorijā.

Latvijas Ārpolitikas pētnieks Artūrs Bikovs uzskata, ka tā ir bijusi liela uzvara gan Azerbaidžānai, gan arī tās galvenajam sabiedrotajam – Turcijai. It īpaši tāpēc, ka Baku kontrolē tagad ir nonākusi Šušas pilsēta, kura atrodas apmēram 10 km no Kalnu Karabahas galvaspilsētas Stepanakertas. Tā ir stratēģiski ļoti svarīga, jo tās krišanas gadījumā Stepanakertu aizsargāt kļūst ārkārtīgi grūti. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs norāda, ka Šušas krišana arī lielā mērā piespieda Armēniju parakstīt pamieru, jo pretējā gadījumā tā riskētu ar vēl tālāku Azerbaidžānas ofensīvu un lielākiem teritoriālajiem zaudējumiem.

Kāpēc Krievija nepalīdzēja Armēnijai?

Bikovs norāda, ka Azerbaidžānu īsti nebija par ko sodīt. Turklāt Krievijas stratēģija Kaukāzā paredz līdzsvarotu pieeju abām karojošajām pusēm un Azerbaidžānas ārpolitika nav vērsta pret Krievijas interesēm. Tāpēc Maskavai nav vēlēšanās par katru cenu saglabāt labas attiecības ar Armēniju un tās sabojāt ar Azerbaidžānu. Turklāt Krievijas miera uzturētāji nodrošina Maskavai papildu sviras, lai ietekmētu notiekošo šajā pasaules daļā.

Bikovs gan atturas saukt Krieviju par vienu no konflikta uzvarētājiem, jo tās darbības ir radījušas negatīvu noskaņojumu vienkāršo armēņu vidū.

Tas ir pretēji Turcijai, kuras stingrais atbalsts Azerbaidžānai ir mudinājis Kaukāza valstis vairāk lūkoties tās virzienā, saka Bikovs.

Kāpēc karadarbībā cieta daudz vairāk civiliedzīvotāju nekā parasti?

Bikovs norāda, ka karadarbība šajā gadījumā notika blīvāk apdzīvotās vietās. Līdz ar to – civiliedzīvotāji bija upuri, kuri radās abu armiju militāro sadursmju rezultātā. Pētnieks uzsver, ka šajā gadījumā nav iespējams noteikt, kura no abām pusēm – Armēnija vai Azerbaidžāna būtu atbildīga par civiliedzīvotāju nogalināšanu. Visdrīzāk, sava daļa vainas un arī atbildības ir jāuzņemas abām pusēm.

Vai noslēgtais pamiers varētu būt ilgtspējīgs?

Bikovs šaubās, ka tuvākajā nākotnē mēs varētu sagaidīt eskalāciju, kura būtu pielīdzināma šai. Tajā pašā laikā noteikti būs dažādas etniskas nesaskaņas starp Azerbaidžānas atkarotajās teritorijās dzīvojošajiem azerbaidžāņiem un armēņiem. Jau pašlaik armēņi dedzina sev piederošos īpašumus un nevēlas, lai tie tiktu atstāti Baku kontrolē. Šajā sfērā liela ietekme gan būs Krievijas miera uzturētājiem, kuru uzdevums būtu novērst dažādas nekārtības un kautiņus. Pretējā gadījumā bruņotais konflikts var uzliesmot ar jaunu spēku.

Azerbaidžānai tagad ir liels uzdevums – atjaunot izpostītos ceļus un mājas, kā arī cita veida kritisko infrastruktūru.

Tas būtu Baku interesēs, jo ir paredzēts, ka atgūtajās teritorijās sāks atgriezties Azerbaidžānas pilsoņi. Jebkurā gadījumā viegli tas nebūs – pasaules ekonomiskā situācija pagaidām nav laba un arī Azerbaidžānas ekonomika nav tajā labākajā stāvoklī. Visbeidzot, cīņa par Kalnu Karabahas statusu turpināsies arī diplomātiskā līmenī un norisināsies aktīvas sarunas. Tajās var iesaistīties arī citi spēlētāji – piemēram, ASV un Francija.

Atbildot uz jautājumu, vai Armēnijas sabiedrība tagad neizjutīs nepieciešamību revanšēties Azerbaidžānai, Bikovs uzsver, ka tai vismaz pagaidām īsti vairs nav nepieciešamo resursu un arī sabiedroto, lai iesaistītos karadarbībā. Līdz ar to – kādu brīdi noteikti saglabāsies pašreizējais stāvoklis. Neskatoties uz to, ka noteikti var krist Nikola Pašiņjana valdība un viņa vietā var nākt kāds cits politiķis, lielas izmaiņas Armēnijas pašreizējā rīcībā nebūs, domā Bikovs. Savukārt Azerbaidžāna pagaidām izjūt ārkārtīgi lielu pacilātību un jūtas atkarojusi sev agrāk piederošās teritorijas. Tā tagad vēlēsies militāros ieguvumus noturēt par katru cenu.

Ko Latvijai mācīties no Kalnu Karabahas konflikta pieredzes?

Primāri notikušās kaujas ir jau atkal parādījušas, cik efektīvi kaujas laukā var būt droni. Tāpēc Latvijai būtu jādomā par ieročiem, kuri varētu pasargāt no to uzbrukumiem militāra konflikta gadījumā. Bikovs arī uzsver, ka Kalnu Karabahas konflikts skaidri parāda, cik postoši var būt etniski konflikti. Tāpēc Latvijas ārpolitikas un iekšpolitikas veidotājiem būtu jādara viss, lai to izveidošanos nepieļautu.