Nevalstiskās organizācijas neapmierinātas ar LM darba un komunikācijas stilu

Pirmdien labklājības ministrei Ramonai Petravičai (KPV LV) un LM valsts sekretāram, kā arī Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (JV) tika nosūtīta 15 vadošo sociālo pakalpojumu nozares nevalstisko organizāciju parakstīta vēstule.

Šo organizāciju vidū ir Latvijas Sociālo darbinieku biedrība, Latvijas Pašvaldības sociālo dienestu vadītāju apvienība, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija, nodibinājums "C Modulis", Latvijas Samariešu apvienība, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija, nodibinājums "Sociālā atbalsta un izglītības fonds" un nodibinājums "Fonds Kopā".

Tāpat šādu nostāju pauž biedrība "Cerību spārni", biedrība "Nepaliec viens", "Centrs Dardedze", biedrība "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns"", "Centrs Marta", Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "Zelda" un biedrība "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi".

Ministrijai tiek pārmests par stratēģisku lēmumu virzīšanas vilcināšanu un nozares neiesaistīšanu strīdīgās situācijās. Vienlaikus pausta neapmierinātība par nozares organizāciju neiesaistīšanu būtisku lēmumu pieņemšanā.

Lai arī organizācijas nenoliedz komunikācijas platformu esamību, piemēram, Sociālo pakalpojumu attīstības padomē, Sociālā darba speciālistu sadarbības padomē un darba grupās, tās norāda, ka

sadarbība tajās bieži vien ir formāla, turklāt LM vadības rīcība vairākkārt esot bijusi nedemokrātiska un neatbilstoša labai pārvaldībai.

Tāpat nozares organizācijas kritiski vērtē LM vadības spēju aizstāvēt gan sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju, gan nozarē strādājošo intereses.

Līdz ar to organizācijas uzsver, ka pēdējais sociālā darba speciālistu un nozares organizāciju sašutumu izsaukušais notikums bija Finanšu un Labklājības ministrijas iecere uzlikt par pienākumu veikt pašvaldību sociālajiem dienestiem jaunu funkciju - vērtēt pašnodarbināto situāciju un sniegt apliecinājumu, ka viņi kvalificējas iespējai nemaksāt minimālās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Šis priekšlikums, kas patlaban ir atsaukts, esot bijis tikai ilgstoša un pakāpeniska neapmierinātības augšanas procesa kulminācija, nevis vienīgais neapmierinātības cēlonis.

Skatoties pēdējo 10 - 15 gadu vēsturi, organizācijas konstatējušas, ka

LM nav spējusi aizstāvēt sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju un nozares svarīgāko ieinteresēto pušu intereses.

To apliecinot arī vairāki procesi, par kuru virzību ir atbildīga Labklājības ministrija. Organizācijas norāda, ka sociālā darba speciālistu skaits nekad nav bijis tāds, kā ir noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Vienlaikus sociālo pakalpojumu nozare jau ilgstoši strādā uz kapacitātes robežas un ir izteikti novājināta, atzīmē organizācijas.

To ieskatā Latvijā ir katastrofāls sociālo darbinieku un citu sociālā darba speciālistu trūkums. Ar šo problēmu saskaroties tikpat kā visas pašvaldības un visi sociālo pakalpojumu sniedzēji.

No tiem, kuri pabeidz augstskolas, tikai neliela daļa strādā savā profesijā zemā atalgojuma, profesijas prestiža, neadekvātās slodzes un citu iemeslu dēļ, pausts vēstulē. Trūkstot arī sociālā darba izglītotāju, jo ir maz valsts budžeta vietas sociālā darba programmās augstskolās, bet maksimālais klientu skaits noteiktiem sociālajiem pakalpojumiem nav noteikts. Kā prognozē organizācijas,

ja cilvēkresursu kapacitātes jautājums netiks risināts, pēc pieciem līdz desmit gadiem būs totāla sociālo darbinieku krīze.

Cita starpā organizācijas akcentē, ka Latvijā nenotiek sistemātiska un plānota sociālo pakalpojumu attīstība. Tā kā faktiski sociālo pakalpojumu attīstība ir atstāta tikai pašvaldību ziņā, LM praktiski neietekmē sociālo politiku šajā jomā, norāda organizācijas, skaidrojot, ka

tas veicina aizvien lielāku nevienlīdzību visu Latvijas iedzīvotāju tiesībās uz sociālo nodrošinājumu gadījumā, ja viņiem tādi ir nepieciešami.

Tehniski eksistē Sociālo pakalpojumu attīstības padome, bet praktiski tā nenodarbojas ar sociālo pakalpojumu attīstības problemātiku, uzskata organizācijas.

Vēstulē pausts, ka deinstitucionalizācijas (DI) projekta dizains ir kļūdains un iepriekš uzskaitītie neatrisinātie sociālo pakalpojumu sistēmas pamatjautājumi neļauj sasniegt deinstitucionalizācijas mērķus. Šobrīd jau ir skaidrs, ka DI projekta sākumā bija nepieciešams investēt jaunu sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu izveidē, bet tikai pēc tam vērtēt klientu vajadzības un dot cerības uz šo pakalpojumu saņemšanu, uzsver organizācijas.

Vēstulē norādīts, ka ministrija vairāk nekā gadu nav spējusi rast nedz dialogu ar speciālistiem, nedz risinājumu bērnu tiesību aizsardzības un bāriņtiesu reformai. Tas novedis pie tā, ka pašvaldību reformu priekšvakarā Latvijā nav skaidri formulētas nākotnes nedz bērnu tiesību aizsardzības jomā, nedz bāriņtiesu tālākā attīstībā, apgalvo organizācijas. Tāpat organizācijas pauž neapmierinātību par to, ka

nav izstrādāta valstiska mēroga stratēģija, lai bērni, kuri palikuši bez vecāku gādības, nonāktu ģimenēs.

Vēstulē tiek minēts, ka patlaban trūkst specializēto audžuģimeņu, bet ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru nodrošinātais pakalpojumu apjoms ir nepietiekams, un audžuģimeņu atbalsta centriem ir uzlikta virkne funkciju, kuras netiek ne finansētas, ne sniegts procesuāls un metodisks atbalsts.

Tāpat organizācijas uzsver, ka valsts sociālās aprūpes centros nav nodrošināts kvalitatīvs pakalpojums un netiek ievērotas bērnu labākās intereses, un personu ar invaliditāti tiesības uz cieņpilnu dzīvi.

Vienlaikus vēstulē tiek norādīts, ka ir pazīmes, ka

LM vadība izrāda nespēju pretstāvēt citu nozaru interešu realizēšanai uz labklājības nozares rēķina.

Rezultātā organizācijas nākušas klājā ar savām prasībām. To vidū ir nodrošināt regulāru, demokrātisku un labas pārvaldības principos balstītu nozares organizāciju iesaisti reformu un citu labklājības nozarei svarīgu lēmumu plānošanā, kā arī veidot bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformu tā, lai bērns patiešām būtu centrā.

Tāpat vēstulē tiek prasīts nodrošināt jaunu sociālo pakalpojumu vienmērīgu attīstīšanu visā Latvijā un nodrošināt DI projekta ilgtspēju un reālus rezultātus ilgtermiņā. Cita starpā arī tiek izteikta prasība investēt sociālo pakalpojumu jomas cilvēkresursu attīstībā un nodrošināt sociālo pakalpojumu interešu aizstāvību attiecībās ar citām nozarēm.

Kā ziņots, 19.novembrī pie Saeimas, LM un zibakciju veidā arī citās Latvijas pašvaldībās notika sociālo darbinieku sapulces par sociālā darba profesijas nozīmīguma aktualizēšanu un neapmierinātības paušanu pret Finanšu ministrijas un LM organizāciju ieskatā nedemokrātisko un labai pārvaldībai neatbilstošo rīcību. Trijās sapulcēs Rīgā, un vairāk nekā desmit zibakcijās visā Latvijā, kopumā piedalījās vairāk nekā 300 dalībnieku.