Bezjēdzīga laika tērēšana jeb kādēļ "Melnās piektdienas" boikots ir kaitīgs ekonomikai (3)

Kā vēsta “Deutsche Welle”, pastāv daudzi iemesli, kādēļ ienīst “Melno piektdienu” un tās “digitālo māsu” “Kiberpirmdienu”. Tiek norādīts, ka šādas uz patērētājiem vērstas akcijas atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi, tirdzniecībā strādājošajiem un pašu cilvēku maciņiem.

Ja cilvēks pats vēlas pasargāt sevi no šīs akcijas, tad nav nekādu problēmu boikotēt “Melno piektdienu”.

“Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka aicināt cilvēkus boikotēt “Melno piektdienu” nozīmē apdraudēt daļu no ekonomikas, jo it īpaši šajos apstākļos “Melnajai piektdienai” ir svarīgi dot pienesumu jau tā cietušajai ekonomikai,” norādīja “Deutsche Welle” apskatniece Kristija Pladsone.

Globālā koronavīrusa krīze ir uzsvērusi tēriņu nozīmi pasaules ekonomikai. Pasaules valstu valdības, mēģinot ierobežot vīrusa izplatību, ir ierobežojušas tirgotāju darbību, samazinot patērētāju izdevumus līdz ļoti zemam līmenim. Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka globālā ekonomika šogad samazināsies par 5%.

Ir bijušas spekulācijas, ka šī situācija ļaus pasaulei pievērsties lēnāka tempa patēriņam, taču ar daudz ilgtspējīgākiem risinājumiem. Tomēr ekonomisti un pasaules valstu līderi uzskata, ka situācija būs citādāka.

Iepirkšanās un ekonomika

Galvenā problēma ir tajā, ka mazāks izdevumu līmenis liek samazināties patēriņa cenām, kas, savukārt, rada deflāciju. Tas, savukārt, “velk uz leju” ekonomiku, kā tas notika arī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Lielās Depresijas laikā.

“Šī gada situācija pierāda, ka lēna ekonomiskā izaugsme piespiež ekonomikas panākt, lai cilvēki vairāk tērē. Tāpēc “Melnās piektdienas” akcijas ir ļoti labvēlīgas ekonomikai kopumā,” sacīja Pladsone.

Vācijas ekonomikas ministrs Pēters Altmaiers sacīja, ka “iepirkšanās savā ziņā ir patriotisks pienākums”, tādējādi prasot atvērt veikalus arī svētdienās, lai mazinātu valstī noteikto ierobežojumu ietekmi uz ekonomiku.

“Jā, ir iespējams panākt pārmaiņas ar boikotu palīdzību. Bet, lai izbeigtu šāda mēroga praksi, būtu nepieciešams valdības atbalsts, piemēram, izmaiņas darba vai patērētāju aizsardzības likumos, lai sniegtu reālu stimulu pārmaiņām,” pauda Pladsone.

Lai veiksmīgi īstenotu boikotu, ir jāpiedalās cilvēkiem, kuri jauno praksi padara iespējamu. Piemēram, ASV pilsonisko kustību laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kas aicināja uz visu rasu amerikāņu vienlīdzīgām tiesībām, Montgomerijas autobusu boikots nostrādāja, jo melnādainie pasažieri, kas atteicās braukt ar autobusiem, tieši bija lielākā daļa pilsētas autobusu pasažieru. Līdz ar to – autobusu parkam bija jārēķinās ar ļoti smagiem zaudējumiem.

Šis gan nav salīdzināms gadījums ar “Melnās piektdienas” akcijām. Pagājušajā gadā vairāk nekā 154 miljoni cilvēku iepirkās tieši “Melnās piektdienas” akciju laikā.

Sekot patēriņa līderim

Viena no globālās sabiedrības tendencēm ir tā, ka jāpiekopj minimālisms, kā arī apdomīgs patēriņš. Līdz ar to – šādā dzīves konceptā neiederas “Melnā piektdiena” un tamlīdzīgas akcijas. No vienas puses, ir iespējams saprast tos cilvēkus, kas aicina citus ignorēt un boikotēt šādas akcijas, jo tās kaitē gan apkārtējai videi, gan arī tirdzniecībā strādājošajiem, kas saskaras ar pārslodzi šo dienu laikā.

“Galu galā šie centieni būtu labāki, ja reāli tiktu veidota nevis nevainības ilūzija, bet gan jebkāda jēgpilna veida darba apstākļu uzlabošana vai patērētāju uzvedības maiņa,” norādīja Pladsone.

Pagājušajā gadā pēc tam, kad klimata aktīviste Grēta Tūnberga atgriezās mājās pēc ceļojuma uz ASV, kuģojot Atlantijas okeānā ar buru laivu, viņa izcēla atšķirību starp individuālo un sabiedrības ieguldījumu.

“Ja mēs nestrādāsim kopā un nesadarbosimies kā viens vesels, tad nekas arī neizdosies, teica Tūnberga.

Tiem cilvēkiem, kas patiesi vēlas redzēt “Melnās piektdienas” un tamlīdzīgu akciju beigas, ir jāiemācās protestēt citādāk, ne tikai neko nemaksājot. Jārēķinās, ka tas ir masu fenomens, un tikai masveidīga reakcija varēs ļaut runāt par sistemātiskām pārmaiņām.