Kad aizbēgšanai no vardarbības nepietiek naudas (11)

Katrīna ar Artūru saskatījās baznīcā. Vēlāk kopdzīvē Artūram patika to atgādināt, norādot, ka baznīcā atrastai sievai jābūt pazemīgai un paklausīgai. “Tev mani ir jāklausa,” viņš teicis. Tas attiecās uz visām dzīves jomām – nedrīkstēja uzkrāsoties, mācīties vadīt automašīnu, lietot mūsdienīgas ierīces, bez atļaujas tikties ar draugiem vai savu ģimeni. Pat nēsāt bikses – veikalā varēja izvēlēties tikai drēbes, kuras vīrs atzina par pieņemamām.

Arī bērni bija jāaudzina tā, lai viņu tīrajām dvēselēm nepiekļūtu laicīgās pasaules kārdinājumi. Nekādas video skatīšanās telefonā, izņemot vienu reliģiska satura multfilmu. Nekādas skolas un bērnudārzu. Lai Katrīna māca mājās.  “Viņš viņiem rakstīja spožu nākotni. Viņi būs visgudrākie un tīrākie. Kā viņa turpinājums,” stāsta Katrīna.

Ilgtermiņa plāns bija naturālā saimniecība Sibīrijā. Artūrs pat bija sācis sarakstīties ar tādas īpašnieku.

Taču plānus par pilnīgu izolētību izjauca Katrīnas bēgšana.

Klusēšana kā sods

Desmit gadu ilgušās laulības sākumā tik traki nebija – Artūrs nebija tik kontrolējošs un noslēgts, rūpējās par sievu, palīdzēja apmaksāt studijas. Bija, kā Katrīna saka, dīvainības, ko veiksmīgi ignorējusi: slimīga greizsirdība, apvainošanās par tikšanos ar draugiem. Kad viņi ciemojās, Artūrs sēdējis otrajā istabā, attaisnojot, ka nerunā latviski un tāpēc nejūtas ērti.

Attiecības sarežģījās, kad abi pārcēlās uz ārzemēm, kur sākumā ieplānotie pāris mēneši pārvērtās trīs gados. Katrīna mājas auklēja pirmo bērnu un bija gaidībās ar otru. “Biju pilnībā atkarīga no viņa,” viņa secina.

Ar laiku sapratusi, ka nepārtraukti jūtas vainīga. Par to, ka vīrs neapmierināts. Ka viņam negaršo viņas gatavotās vakariņas. Ka mēģina izrunāt domstarpības. Ka nav pietiekami laba sieva. Taču viņai šķita, ka attiecības var glābt, tāpēc palīdzību meklēja pie draudzes gana. Vēlāk arī pāru terapijā, taču vīru īpaši nevilka pildīt mājās uzdoto.

“Jāatceras, ka varmāku raksturo vara, bet upuri – vainas izjūta un glābšana,”

saka Santa Ozoliņa, krīžu un konsultāciju centra Skalbes psiholoģe. Viņa skaidro, ka attiecībās ir normāli pēc nesaskaņām pārvērtēt savu rīcību, mēģināt saprast kļūdas, censties tās labot. Taču vardarbīgās attiecībās varmāka mēģina pastiprināt savu varu, liekot partnerim justies vēl vainīgākam un atbildīgākam, pašam neuzņemoties atbildību par neko.

Ja Katrīna nerīkojās Artūram pa prātam, viņš sievu sodīja. Vai nu uzkliedzot, vai dienām ilgi klusējot. Viņa atminas gadījumu, kad kā dāvana dzimšanas dienā bija atļauja vienai aizbraukt uz dizaina izstādi. Aizkavējās un pārradās mājās vēlāk nekā runāts. “Viņš vispār nepaskatījās uz manu pusi,” sieviete atceras. Klusums ilga divas dienas. Citos gadījumos vīrietis vienkārši paņēma bērnus, ieslēdza sievieti dzīvoklī un aizgāja uz vairākām stundām.

Psiholoģe Santa Ozoliņa skaidro, ka klusēšana un ignorēšana ir viens no spēcīgākajiem psiholoģiskās vardarbības ieročiem. Tas ir mokoši, jo nav iespējams saprast otra attieksmi, un tā ir apzināta signāla došana, ka upuris viņam nerūp un nav uzmanības vērts. “Klusēšana un ignorēšana ir varas izrādīšana. Tas otrā rada bailes un trauksmi, līdz ar to ievainojamību.

Cilvēks kļūst viegli ietekmējams,” raksturo Ozoliņa.  

Gatavošanās promiešanai

To, ka jāšķiras, Katrīna saprata, kad strīdā par vecākā bērna pieteikšanu bērnudārzā Artūrs viņu pagrūda. Valstī, kur abi tobrīd dzīvoja, izglītība ir obligāta, tāpēc viņa nolēma to izdarīt, un cerēja, ka vīrs ar laiku pieņems. “Viņš sāka psihot. Pagrūda, man rokās bija jaunākais dēls,” viņa saka. Paņēmis vecāko bērnu un uz pāris stundām pazudis: “Atgriežoties lika saprast, lai es izņemu dokumentus no skolas. Citādi kaut kas notiks.”

Sieviete paklausīja, taču pašvaldība turpināja interesēties, kāpēc bērns neapmeklē bērnudārzu, un piedāvāja dažādus citus variantus. Vīrs sapratis, ka tur mājmācība nesanāks, tāpēc jābrauc mājās un tad jāpošas uz Sibīriju.

Tikmēr Katrīna gatavojās aiziešanai. Naktīs, kad vīrs gulēja, no sava podziņtelefona internetā sāka meklēt padomus, kā to izdarīt. Uzgāja blogu, kurā kāda amerikāniete apraksta pieredzi aiziešanā no emocionāli vardarbīga vīra. Iepazinās ar ieteikumiem Valsts policijas mājaslapā. Lasīja Re:Baltica rakstus par vardarbību ģimenē. Sāka atlikt naudu. Māsa no Latvijas atsūtīja vēl vienu telefonu. 

Divas nedēļas pēc atgriešanās Latvijā viņa ar bērniem jau bija krīzes centrā.

Pēc incidenta ar palodzi sagaidīja brīdi, kad vīrs aizmiga, un bēga. Nekas nenotika pēc plāna: viņa vienkārši salika pirmās nepieciešamības preces un devās prom. Arī ietaupījumi bija niecīgi, jo abu kopīgi sakrāto Artūrs bija noslēpis.

Par krīzes centru un saskarsmi ar sociālo dienestu Katrīna saka tikai labu: “Tur ir tādas pašas sievietes ar tādām pašām problēmām, neskatoties, no kurienes viņas nāk un kas viņas ir. Ļoti atbalstošas.”

Rīgā ir divi ģimenes krīzes centri: Mīlgrāvis un Burtnieks. Otrajā uzņem arī vīriešus, bet Mīlgrāvis koncentrējas vairāk uz sievietēm-vardarbības upuriem. Centrā ir 17 vietas. Uzturēšanās tajā ir bez maksas un tur var dzīvot divus mēnešus. Centrs nodrošina apģērbus, maltītes, ārsta vizītes, psihologu konsultācijas. 

Jau esot tur, Katrīna pieteicās pagaidu aizsardzībai. Tiesas lēmumā, kas ir Re:Baltica rīcībā, tiesnese secina, ka vīrs “mēģina ģimenē ieviest patriarhālu bezierunu paklausību. Brīžos, kad iespējamā prasītāja centusies iebilst iespējamā atbildētāja varai, iespējamais atbildētājs izmantojis bērnus kā ķīlniekus pušu konfliktiem, apdraudot pat viņu dzīvību.” Tiesa, nosakot tuvošanās aizliegumu, ņēmusi vērā arī to, ka Katrīnai nācās pamest mājvietu, viņai ir veģetatīvā distonija, un viss notiekošais atstāj sekas uz emocionālo, garīgo un psiholoģisko veselību. 

Katrīnas vīrs tuvošanās aizliegumu pārkāpa – nāca uz krīzes centru, rāpās pa logu, tuvojās uz ielas un baznīcā.

Par to policija ierosināja divus kriminālprocesus – viens beidzās ar naudas sodu un piespiedu darbu, otrs turpinās (tāpat kā laulības šķiršana). 

Nostāties uz savām kājām Katrīnai palīdzēja krīzes centrs un ģimene. Viņai izdevās dabūt darbu, atrast dzīvokli, iekārtot bērnu bērnudārzā. Katrīna norāda, ka tiesājoties būtu noderējis atbalsts advokāta nolīgšanā. “Valsts sniedz atbalstu, bet tas ir līdz kaut kādam brīdim. Tālāk ir daudz juridisku momentu, kur būtu vērtīgs papildu finansējums,” viņa norāda.

Izlaušanās maciņš

Taču ne vienmēr cietušajam ir ģimene, uz ko paļauties. Tieši tāpēc šogad sabiedrisko mediju rīkotajā un Re:Baltica atbalstītajā labdarības maratonā Dod pieci ziedotājiem būs iespēja izveidot fondu: tādu kā pirmās palīdzības maciņu cilvēkiem, kas aizgājuši no vardarbīgām attiecībām. To administrēs ziedot.lv. Palīdzības saņēmējus varēs pieteikt ne tikai paši cietušie, bet policija, sociālie dienesti un citi, kam ir informācija par vardarbības ķēdi kādā ģimenē, kas jāpārrauj.

“Tas būs domāts tiem, kam akūta palīdzība ir vajadzīga šeit un tagad,” stāsta ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Lai no valsts vai pašvaldības iestādēm saņemtu palīdzību, vajadzīgs laiks un juridiski pareizi noformēts pieteikums, bet “bieži vien vardarbības situācijās laika nav”. No šī maciņa vardarbības upuris varēs ielikt, piemēram, izlauztās durvis, nopirkt zāles, salabot izsistos zobus, apmaksāt bērnudārzu vai pulciņus, atrast mitekli pirmajām naktīm u.tml. Izdarīt to, kam pašam naudas nepietiek, bet kas traucē sākt jaunu dzīvi. 

Svarīgi, ka ziedot.lv cietušajiem piedāvās arī apmeklēt psihologu, jo cietušie pie varmākas nereti atgriežas. Tie aplido, sola mainīties, upuri notic. Psiholoģe Santa Ozoliņa uzskaita vairākus atgriešanās iemeslus:

upuri netiek paši galā, trūkst atbalsta, neticība sev, upuris sāk žēlot savu pāridarītāju.   

Krīzes centrā Mīlgrāvis ir noteikums – ja uzturies centrā, jāapmeklē psihologs. Taču pat tad ir sievietes, kuras centrā atgriežas. Aizbēg no varmākas, padzīvo šķirti, tad atgriežas pie sava pāridarītāja. Pēc laika atkal aizbēg. Centra vadītāja Inese Tentere mēdz sievietēm ieteikt uzrakstīt sev vēstuli. Aprakstīt pašreizējās izjūtas un notikumus, lai tos var atsaukt atmiņā, ja parādās domas par atgriešanos. 

Tentere slavē Katrīnu, ka viņa spējusi noturēt stāju un attiecības izbeigt. Tas esot retums. Retums arī esot tas, ka vīri mēģina neaicināti tikt iekšā krīzes centrā, kā tas bija viņas gadījumā. 

Pati Katrīna nenoliedz, ka bija grūti. “Ja es varu pārraut fizisko saiti, psiholoģiskā atkarība no viņa man bija ļoti ilgu laiku, vairākus mēnešus vai pat pusgadu. Ieraugot viņu, iekšēji gribēju viņam kaut ko vēl paskaidrot.” 

*Ģimenes vārdi mainīti, bet redakcijai ir zināmi.

Materiāls tapis Re:Baltica un Latvijas sabiedrisko mediju (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) kopīgajā sērijā “Apburtais loks. Vardarbība ģimenē”. Tai šogad veltīts Ziemassvētku labdarības maratons dodpieci.lv