Vai varmākas ir iespējams “pāraudzināt”? Četras pieredzes (12)

Dusmu pārvaldīšana

Normunds reizi nedēļā apmeklēja “Dusmu terapiju” – kursu ar 16 grupu nodarbībām. Viņa sociālā darbiniece Kristīne Ivanovska stāsta, ka cilvēki parasti izbīstas, ja jālūdz pakalpojums kā vardarbību veikušajai personai, un vairs nevēlas pieteikties. Tāpēc iesniegumā teikts, ka cilvēks piesakās dusmu pārvaldīšanas nodarbībām. 

Ja negribas atklāties svešinieku priekšā, var pieteikties uz 10 individuālām konsultācijām, bet speciālisti grupu nodarbības atzīst par efektīvākām. “Viņi ierauga, ka nav tādi vienīgie,” secina Jēkabpils sociālā dienesta psiholoģe Sandra Bobrova. “Pirmajā nodarbībā visi ir balti un pūkaini. Negrib atzīt savus trūkumus. Tikai nākamajās pamazām atveras un sāk stāstīt, ko darījuši.”

Katra nodarbība veltīta citam tematam. Sākumā dalībniekiem skaidro, kas ir vardarbība. “Ne vienmēr klienti saprot, ka tas, ka es tagad kliegšu uz tevi un teikšu, ka tu esi muļķe un nekam nevajadzīga, ir vardarbība,” novērojusi Ivanovska. Bobrova papildina: ”Tas attiecas arī uz fizisku vardarbību. Ja sievu pagrūž, viņa atsit galvu un nedēļu noguļ slimnīcā, varmāka neuzskata, ka tā ir sišana.

Viņš jau nesita – pati vainīga, ka nevar kājās nostāvēt.”

Grupa izspēlē lomu spēles, iejūtas cietušā ādā. Vingrinās, kā ģimenē sarunāties. Mācās laikus atpazīt dusmu tuvošanos. To kā galveno ieguvumu min Normunds. Esot iemācījies sevi savaldīt, kursu padomus paturējis dzīvē. “Iziet no istabas, aiziet pastaigāties un izvēdināt galvu,” viņš uzskaita. Zinot, ka aizkaitināmāks paliek uz paģirām. Tāds bija arī abās reizēs, kad iesita bērna mātei.

“Normunds ir viens no tiem veiksmīgajiem gadījumiem, kad vīrietis atzīst problēmu, pieņem palīdzību un ir gatavs sadarboties” saka sociālā dienesta darbiniece Ivanovska. Taču problēma ir viņa nespējā atteikties no alkohola. “Ja šī problēma tiktu atrisināta un ārstēta, nebūtu arī vardarbības. Visas vardarbības epizodes ir alkohola ietekmē, kad viņš nespēj kontrolēt savus impulsus.”

Normunds, kurš strādā celtniecībā un attālāku būvobjektu dēļ darbadienās nav mājās, saka, ka mēdz iedzert ar kolēģiem pēc darba. “Pāris aliņus dienesta viesnīcā. Tur tāpat nav, ko darīt,” viņš stāsta. Pāris aliņi sanākot arī mājās brīvdienās, un tas esot iemesls strīdiem ar civilsievu. “Iepriekšējai sievai arī alkohols garšoja. Laima vispār to nelieto. Varbūt tāpēc arī viņai nepatīk,” prāto vīrietis, pirkstos virpinādams savu naģeni. Laima to raksturo kā daudz smagāku dzeršanu: “Viņš krīt un gāžas, bērnam ir bail.” 

Grūti atzīt vainu 

Lai gan Normunds apzinās savas rīcības nepareizumu un vajadzību to mainīt, viņš uzskata, ka nav bijis vienīgais atbildīgais un būtu gribējis, lai uz nodarbībām kopā ar viņu iet arī civilsieva.

Izskan klasiskais: “Viena pagale nedeg”, kas bieži dzirdams kā attaisnojums varmācīgās attiecībās. 

Arī Jānis (47), kurš līdzīgus kursus apmeklēja Valkā, it kā saprot, ka nav pareizi pacelt roku pret sievu, tomēr stāsta, ka to izprovocējusi pati. Kaitinājusi sievas bezdarbība mājās. “Naktī strādāju par apsargu, atbraucu mājās, un man vēl mājas darbi jādara,” stāsta Jānis. Tāpēc mēdzis sadusmoties un sievu iebuhņīt. Četrus dēlus, kas dzimuši abu 24 gadu ilgajā kopdzīvē, neesot aizticis: “Viņi mani mīļumiņi.”

Realitātē izrādās, ka sievu viņš mēdzis iebuhņīt tā, ka regulāri bēgusi pie kaimiņiem. Vecākajam dēlam reiz bijis lauzts deguns. Pārējie neesot sisti, bet sociālajam dienestam ir aizdomas par emocionālo vardarbību. 

Psiholoģes Evija Burkovska un Sanita Jakuševa, kuras vada korekcijas programmas Probācijas dienestā, min, ka klienti bieži savu agresiju attaisno ar nekārtību mājās. “Stereotipisks dalījums – vīrietis ir pelnītājs, bet sievietei, vienalga, pati strādā vai nestrādā, jābūt atbildīgai par kārtību mājās. Ja tas nenotiek, sākas neveselīga interpretācija – viņa par mani nerūpējas, viņai vienalga. Tālāk šīs uzkurinošās domas noved līdz vēlmei sodīt, pārmācīt,” varmākas domu gaitu iezīmē Jakuševa. 

Jāņa sieva sākumā pēc konfliktiem nesauca ne policiju, ne sociālo dienestu. Tas uzzināja no kaimiņiem. Tikai tad dienests uzrunāja sievieti un pēc garas pierunāšanas viņa piekrita atnākt pie psihologa. Drīz pēc tam arī nolēma šķirties. Tiesa piesprieda pagaidu aizsardzību un Jānis nedrīkstēja tuvoties viņas jaunajai mājvietai.

Uzvedības korekcijas kursos Jānis nonāca sociālā dienesta mudināts.

“Piekritu sevis un bērna dēļ. Sieva man vairs neinteresē,” nosaka Jānis.

Jau gadu kā šķīrušies (viņa no sarunas ar Re:Baltica atteicās).

Jautāts, ko nodarbībās iemācījās, Jānis atbild: “Savaldīt emocijas. Kad mums sanāca strīdi, neiet ar vārdiem pretī, bet savaldīties. Ievilkt dziļi elpu. Tādā garā.” Tagad viņš esot mierīgāks: “Kad tehnika neiet, tad nolamājos pa matam, bet tā nebļaustos. Narkologs arī izrakstīja nomierinošās tabletes, lai nervi neuzdod.”

Tomēr līdz galam savu vainu Jānis neatzīst. 

“Kamēr cilvēks neatzīst savu vainu, viņš arī nenožēlo,” novērojusi Valkas sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska. Speciālistiem atliek vien cerēt, ka kaut kas no nodarbībās dzirdētā cilvēkam aizķersies. 

Taču mēdzot būt tā, ka cilvēki programmā atgriežas. “Kopš 2015. gada mums bijuši 80 cilvēki. Apmēram 4 – 5 nāk atkārtoti,” lēš Kuldīgas sociālā darbiniece Kristīne Ivanovska.

Kāpēc varmācīgiem cilvēkiem ir grūti atzīt savu nodarījumu? Kā skaidro psiholoģes Burkovska un Jakuševa, par varmāku nekļūst vienā dienā un tāpēc arī izmaiņas uzvedības modelī prasa ilgu laiku. Uzvedība slāņojas no pieredzētā bērnībā un tālākajā dzīvē. “Tas ir vienīgais veids, kā viņš prot funkcionēt,” norāda Burkovska. Jakuševa papildina: “Viņš ir iemācījies šādi reaģēt, interpretēt situācijas tā, ka tas uzkurina domas, un pēc tam mēs redzam šīs izpausmes uzvedībā.” Taču nereti bravūra slēpj kaunu – arī par to, ko izdarījis, tādēļ grūti atzīt.

Paši vardarbības upuri?

Valkā nodarbībās Jānis bija vienīgais vīrietis. Pārējās – sievietes. Visbiežāk mammas, kas netiek galā ar bērnu audzināšanu. Piemēram, Sarmīte (vārds mainīts). Uzaugusi pie onkuļa, nevis vecākiem. Pašai tagad seši bērni. Bijuši gadījumi ar viņu atstāšanu novārtā, kliegšanu. Jaunākā gaidībās smēķējusi. Pateicoties sociālajam dienestam, Sarmīte programmu apmeklējusi jau divreiz.

Galvenais ieguvums – vairāk miera un pašapziņas. 

“Lai neatrautos pa tauri, labāk ir apgriezties un aiziet projām. Es vairs neatļautu pret sevi tā izturēties,” apgalvo Sarmīte. Ar bijušo vīru kāvušies abi:  “Es viņam pat ar gludekli pa galvu iedevu, lai tikai pati neatrautos un bērnus pasargātu. Gandrīz cilvēku nositu.” 

80% cilvēku, kuri nonāk uzvedības korekcijas programmās, paši ir bijuši vardarbības upuri, pēc personīgajiem novērojumiem lēš Jēkabpils sociālā dienesta psiholoģe Sandra Bobrova. “Mums ir ar viņiem jāstrādā gan kā ar varmākām, gan kā upuriem,” secina psiholoģe. Ivanovska papildina: “Ir, piemēram, sievietes tādas, kuras ir saņēmušas cietušajiem domāto pakalpojumu. Paiet gads, divi, un viņa atgriežas kā vardarbību veikusi persona.” 

Pirmajā nodarbībā klientiem jāaizpilda anketa, lai noskaidrotu, vai viņi iepriekš pieredzējuši vardarbību. Maz bijis atbilžu, ka nav cietis. “Tie cilvēki nāk no padomju laikiem, kur sist skolā ar lineālu pa ausīm, nagiem, un vēl mājās dabūt ar siksnu, bija normāli,” secina Ivanovska.

Arī Vaira (48) nāk no tāda vardarbības apļa. Abi ar vīru pār mēru dzēruši, izjukusi 30 gadu laulība, zaudējuši apgādības tiesības par jaunāko bērnu. Viņa atgūšana Vairai bija stimuls mainīt dzīvi. Aizbildniecību par brāli uzņēmās vecākā meita, kas dzīvo Jēkabpilī. Vaira uz turieni pārvācās, izgāja Minesotas programmu atkarību ārstēšanai, apmeklēja sociālā dienesta kursus, psihologu, atrada darbu.  “Esmu izgājusi visu, ko var iziet,” nosaka Vaira. Pērn vasarā savu puiku atguva.

“Es to karu izkaroju. Grūti gāja (..) Tu vari aiziet un tevi nenosoda. Un tu saproti, ka neesi tik maza un melna.” 

Nevis brīvprātīgi, bet obligāti

Tā kā šīs programmas ir brīvprātīgas, smagākie gadījumi līdz tām nemaz nenonāk, uzsver Bobrova. Uz to norāda arī mācību centra MKB vadītāja Sandra Freimane. Viņas vadītais centrs apmāca sociālo dienestu darbiniekus minēto programmu vadīšanā. Pašlaik valstī ir 76 centra apmācīti speciālisti, drīz būs vēl 10. Freimane uzskata, ka jānosaka – ikvienam, kam ir tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, programmai jāapmeklē obligāti. Iespējams, pat abām pusēm. “Citādi ir lēmums par aizliegumu tuvoties un viss. Šajā laikā jau nekas nenotiek, cilvēks nemācās mainīt savu uzvedību. Tas iet apli,” saka Freimane.

Šī ideja nav jauna. Labklājības (LM) un Tieslietu ministrijas (TM) sagatavojušas likuma grozījumus, kas dod tiesai iespēju likt personai piespiedu kārtā iziet sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai. “Šis priekšlikums ir stāvējis Ministru kabinetā jau kopš 2017. gada, bet nevienu gadu nav radusies iespēja to ieviest,” pamato TM Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska. LM aprēķinājusi, ka tam papildus būtu nepieciešami 387 378 eiro (pakalpojums 816 personām gadā). 

Septembra beigās par to sprieda Saeimas Juridiskajā komisijā, diskusijai iesprūstot pie jautājuma, kurš maksās. TM uzskata, ka valsts rūpē ir mazināt vardarbības cēloņus, tāpēc valstij arī jāfinansē. Atsevišķi deputāti domā, ka tas jādara pašam varmākam. Izskanēja arī viedoklis, ka jārīkojas līdzīgi kā ar alimentu nemaksātājiem – ja programmu neapmeklē un par to nemaksā, atņem autovadītāja apliecību. Savukārt LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Ineta Pikše aicināja priekšlikumu neapstiprināt, kamēr nav zināms, no kurienes būs nauda. 

Komisija ideju atbalstīja – par nobalsoja gandrīz visi klātesošie deputāti. Pret balsoja vienīgi Aivars Geidāns (KPV LV), kuram nepatika, ka priekšlikumā nebija norādīts finansējuma avots.

Šī nebija pirmā reize, kad par to runāts Saeimā. Pērn decembrī Sociālo un darba lietu komisijas sēdē MKB vadītāja Freimane stāstīja deputātiem par šādu nepieciešamību. Deputāte Anda Čakša (Vienotība) toreiz rosināja izveidot darba grupu, kuras mērķis būtu meklēt iespējas un gatavot vajadzīgos likuma grozījumus vardarbības mazināšanai. Tā nekāda prāvā nesanāca – Čakšai pievienojās tikai viens domubiedrs, deputāts Normunds Žunna (JKP).

Čakša nenoliedz, ka šajā laikā neko sevišķu nav izdevies panākt. 

Ir arī citas iespējas 

Iespēju mainīt savu uzvedību piedāvā arī Valsts probācijas dienests, kas strādā ar notiesātajiem – programma vai nu ar dienesta lēmumu, vai tiesas spriedumu kā sods. Tiesa, ne visos gadījumos programmu var piemērot. Tas iespējams tikai gadījumos, kad krimināllikumā attiecīgajā pantā pamatsodam klāt pieļauts arī papildsods. 

Pats savu programmu īsteno arī Rīgas sociālais dienests – izveidota grupa “Gādīgie tēvi”. Programma pārņemta no Kanādas un to kā pilotprojektu īstenos līdz 2021. gada rudenim. “Fokuss tieši uz tēviem, jo viņi mēdz mazāk iesaistīties ģimenes dzīvē,” skaidro projekta vadītāja Inga Ozola.

Šajā grupā nonāk tie, kuri ir sociālā dienesta vai bāriņtiesas redzeslokā, taču uzrunātie pārsvarā atsakās no šīs iespējas, jo nesaskata sevī problēmu. “Daudzi atkrīt pēc pirmajām nodarbībām, daudzi gatavi iet tikai tad, ja pēc nodarbībām iedos apliecinājumu, ka kurss ir iziets, ko iesniegt tiesā par saskarsmes tiesībām. Mēs šādus apliecinājumus neizsniedzam,” saka Ozola.

Jautāts par uzvedības korekcijas kursu padarīšanu par obligātu, Probācijas dienesta vadošais pētnieks Anvars Zavackis piekrīt, ka ir jāveicina tādu sodu piemērošana, kas paredz uzvedības korekciju. Taču vienlaikus norāda, ka katram gadījumam jāveic riska un vajadzību noteikšana, proti, augstāka riska klientam būtu vajadzīga intensīvāka atbalsta programma nekā zemāka riska klientam.

Probācijas dienestam nav datu, cik daudzi tiem, kuri apmeklē programmas, vēlreiz pastrādā to pašu. “To nevar arī atsevišķi nodalīt. Nevar pateikt, vai cilvēkam palīdzēja tieši programma vai arī piespiedu darbs, vai arī pārdzīvojums par sodu kā tādu,” saka Inese Muceniece, Probācijas programmu nodaļas vadītāja. Ir pētīts tikai kopējais recidīvs tiem, kas bijuši probācijas uzraudzībā.  Secināts, ka par vardarbību vai tās piedraudējumu sodītie biežāk izdara jaunus vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, taču svarīga arī iepriekšējā sodāmība un vecums. Gados vecākie noziegumus atkārto mazāk. Tiem, kas bijuši cietumā, recidīvs ir vairāk nekā divas reizes augstāks kā jebkurai citai grupai, norādīts pētījumā. 

Turpat arī ieteikts stiprināt tādu sodu piemērošanu, “kas paredz korekcijas un atbalsta pasākumus, īpaši likumpārkāpējiem, kuri jau agrāk ir bijuši sodīti un kurus sods nav atturējis no jauna likumpārkāpuma izdarīšanas.”

Gan Kuldīgas sociālā darbiniece Kristīne Ivanovska, gan Jēkabpils sociālā dienesta psiholoģe

Sandra Bobrova stāsta par pozitīviem piemēriem, kad programma palīdzējusi. 

“Ir bijis, kad ģimenē tiek bērniņš atgriezts. Izdodas ar visiem šiem pakalpojumiem tā, ka pat ģimenei vairs nevajag būt sociālā dienesta redzeslokā,” piemēru min Ivanovska. Šādu reižu gan esot maz, taču tas ir darba mērķis: “Varbūt 30% ir tie, kurus izdodas motivēt un glābt, neļaut nokrist līdz pašai apakšai.”

Arī Normunds gribētu ģimeni saglābt. “Pašam jau 42 gadu, kur vairāk skriesi,” vīrietis nopūšas. Acīs asaras. Taču Laima noskaņota uz promiešanu. “Vairākas reizes esmu piedevusi, bet nekas nemainās,” viņa saka. Pieteikusies uz pašvaldības dzīvokli. Kamēr to gaida, dzīvo pie Normunda. Katrs savā istabā un viens par otru īpaši neliekas ne zinis. Vismaz strīdu šajā laikā nav bijis. 

Materiāls tapis Re:Baltica un Latvijas sabiedrisko mediju (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) kopīgajā sērijā “Apburtais loks. Vardarbība ģimenē”. Tai šogad veltīts Ziemassvētku labdarības maratons dodpieci.lv