Dievu dāvana. Nopietni. Domājat, podniecība ir Latgales augstā māksla? Nekā nebija - šmakovka! Dzēriens, kas cieši saaudzis ar Latgales vēsturi un kultūru. Kā viskijs skotiem, fondī šveiciešiem, Rokforas siers frančiem.

Mazais trakokrekls ir analogs tam, kādu sešdesmitajos gados darba terapijā šuva Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas klienti. Tolaik gan viņus mīļvārdiņā “klients” nesauca. Parasti tie bija līdz baltajām pelītēm, vāverītēm un citiem mošķiem aizdzīvojušies padomju pilsoņi. Un kas tur ko neaizdzīvoties, ņemot vērā noturīgās dzeršanas tradīcijas padomju valstī. Pret pļēguriem kolektīvos izturējās iecietīgi, jo visiem bija skaidrs, ka bez zaļā pūķa atbalsta padomju transformētajā realitātē ilgi neizvilksi. 

Kantoros, darbnīcās, rūpnīcās buhāja darba laikā, bet tie, kas atteicās ieraut ar pārējiem no graņonkas tika uzskatīti par neriktīgiem - buržujiem, jefiņiem, švītiem. Saprotams, bija piecminūšu zaļā pūķa apkarošanas sapulces un, jāteic, mākslinieciski augstvērtīgi plakāti. Tomēr "sēdēt uz korķa" daudziem šķita jēgpilnāk nekā pārpildīt plānu ar brāķa produkciju. Ar laiku tas viss beidzās vispirms atskurbtuvē, pēc tam tvaicenē, Straupē vai citā slēgta tipa iestādē.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X