Nē, Tramps nevar apžēlot pats sevi (9)

Ideja, ka prezidentam ir neierobežota vaļa apžēlot un atlikt piespriestā soda izpildi par visdažādākajiem noziegumiem un pārkāpumiem, ir klajā pretrunā ar ierobežoto pilnvaru, federālisma un varas uzraudzības konceptiem. Tiesām jāpārdomā konstitucionālā doktrīna, kas pieļauj šādas neuzraudzītas pilnvaras.

Prezidenta apžēlošanas pilnvaru saknes meklējamas britu monarhistiskajā varā. Kādreiz britu karaļiem un karalienēm bija neierobežota politiskā vara, uz kuru nekāda uzraudzība neattiecās. "Rex non potest peccare" jeb "karalis nevar kļūdīties" bija juridiskā teorija, kura monarhiem deva neapstrīdamu varu ne tikai dot pavēles, bet arī piedot un apžēlot. Pārfrāzējot "Venēcijas tirgotāju", žēlastība ir stiepjams jēdziens, ja tā nosaka karalis.

Taču neierobežotas monarha varas ideja Anglijā beidzās ja ne ar Lielo brīvības hartu 1215.gadā, tad ar 1689.gada Tiesību hartu un Slaveno revolūciju 1688. līdz 1689.gadā. Karaļa pilnvarām tika uzlikti ierobežojumi, un, kā "Divos traktātos par valdību" argumentēja britu filozofs Džons Loks, uz leģitīmām valdībām un pilnvarām attiecas ierobežojumi, kuru robežas nosaka tautas tiesības un piekrišana. Nevienai valdības amatpersonai, tostarp arī karalim, nepienākas neierobežota un neuzraudzīta vara.

Loks tiek uzskatīts par Amerikas filozofu; viņa idejas ļoti spēcīgi ietekmēja ASV dibinātājus, tai skaitā Tomasu Džefersonu. Neatkarības deklarācijas slavenā otrā rindkopa, kas sākas ar vārdiem "Mēs šīs patiesības uzskatām par pašsaprotamām", satur atsauces uz Loku. Neatkarības deklarācijas otrā daļa sarakstīta teju kā kriminālapsūdzība pret karali, kas vēl vairāk apstiprina ideju, ka ASV politiskā sistēma tika izveidota, baidoties no neierobežotas izpildvaras un paredzot, ka tā jāuzrauga.

To pašu var teikt par Konstitūcijas ievadvārdiem - "mēs, Savienoto Valstu tauta" - un pat ASV Tiesību bilu. Visi šie dokumenti pauž ideju par valdību ar ierobežotu varu un pilnvarām, par to, ka neviens cilvēks nav pārāks par likumu un ka

pati amerikāņu konstitucionālisma pamatdoma ir tāda, ka nevienam cilvēkam, amatam vai institūcijai netiek piešķirta neatņemama, neierobežota vara.

Konstitūcijas rakstītāju bailes no karaļiem un netraucētas patvaļīgas valdīšanas ir iemesls, kāpēc pastāv varas dalīšana un uzraudzība.

Neskatoties uz to, dažas karaļiem raksturīgās pilnvaras tomēr Konstitūcijā tika iestrādātas. Konstitūcijas 2.panta 2.daļa nosaka, ka prezidentam "ir tiesības atlikt spriedumu izpildīšanu un apžēlot par noziegumiem, kas izdarīti pret Savienotajām Valstīm, izņemot impīčmenta gadījumus".

Konstitucionālajā konventā un debatēs par konstitūcijas ratificēšanu kritiķi baidījās, ka pilnvaras tiks pārkāptas un ka tās vajag īpaši uzraudzīt, tai skatā, iespējams, no Senāta puses. Viņu aicinājumi tika noraidīti. Kā Federālistu piezīmēs nr.74 norādīja Aleksandrs Hamiltons, "ar apžēlošanas pilnvarām vajag pēc iespējas mazāk piņķerēties vai tās aiztikt". Taču nav skaidrs, vai konstitūcijas izveidotāji bija iecerējuši, ka apžēlošanas pilnvaras vispār nevajadzētu uzraudzīt. Konstitucionālā konventa laikā notikušās debates parāda, ka daudzi bija nobažījušies par neierobežotu pilnvaru piešķiršanu prezidentam, kamēr šķietami uzskatīja, ka prezidents tās lietos ar apdomu. Diemžēl tiesas līdz šim nav piekritušas uzraudzības nepieciešamībai.

ASV Augstākā tiesa lietā "Ex parte Garland" (71 U.S. 333, 1867) par apžēlošanas pilnvarām rakstīja šādi: "Piešķirtās pilnvaras ir neierobežotas, neskaitot minētos izņēmumus. Tās attiecas uz visiem likumpārkāpumiem, un tās var likt lietā jebkurā laikā, gan pirms lietas izskatīšanas, gan tās laikā, gan pēc notiesāšanas un sprieduma. Šī prezidenta pilnvara nav likumdošanas kontrolei pakļauts jautājums. Kongress nevar ne ierobežot viņa apžēlošanas spēku, nedz izslēgt kādu noziedznieku grupu. Žēlsirdīgā apžēlošanas prerogatīva, kas viņam piešķirta, nav apgrūtināma ne ar kādiem likumdošanas ierobežojumiem."

Pēc Gārlenda dominējošā juridiskā doktrīna paredz, ka prezidenti var apžēlot tikai federālos noziegumus. Federālisma princips neļauj lietot apžēlošanas pilnvaras, lai aizsargātu pret štatu likumu pārkāpumiem. Apžēlošanas pilnvaras neattiecas uz civillietām jebkurā valdības līmenī.

Un prezidents nekādā gadījumā nevar apžēlot pats sevi.

Tomēr apžēlošanas pilnvaru mērogs ir tik plašs, ka prezidents Džeralds Fords varēja apžēlot Ričardu Niksonu, pirms viņam vēl tika uzrādītas jebkādas apsūdzības. 

Niksona apžēlošana tika strīdīgi vērtēta, un pastāv viedoklis, ka tieši tās dēļ Fords 1976.gadā ļoti saspringtās prezidenta vēlēšanās zaudēja Džimijam Kārteram. Tā arī uz visiem laikiem apzīmogoja Niksonu kā blēdi - kāpēc gan viņu apžēlot, ja neko sliktu nebija izdarījis? ASV Augstākā tiesa lietā "Burdick v. United States" (236 U.S. 79 1915) norādīja, ka apžēlošanas pieņemšana nozīmē vainas atzīšanu.

Svarīgi saprast būtisko atšķirību starp tiesisko imunitāti un apžēlošanu.

Apžēlošana ietver vainas piedēvēšanu; tās pieņemšana nozīmē atzīšanos.

Tiesiskās imunitātes gadījumā nepastāv nekāda vainas piedēvēšana vai atzīšana. Tā ir līdzvērtīga liecinieka klusēšanai. Tā ne uz ko nenorāda. Tiesiskā imunitāte sniedz aizsardzību pret ļaundabīgu liecības izmantošanu - atšķirībā no apžēlošanas, kuras priekšnoteikums ir vainas atzīšana, lai izvairītos no notiesāšanas.

Kopš Niksona apžēlošanas prezidenti šo pilnvaru lietojuši politisku iemeslu dēļ. 1981.gadā prezidents Ronalds Reigans apžēloja divus Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) aģentus, kuri bija notiesāti par to, ka 1973.gada autorizēja nelikumīgus reidus pretkara protestētāju īpašumos. 1992.gadā prezidents Džordžs Bušs vecākais apžēloja bijušo aizsardzības sekretāru Kasparu Veinbergeru un citus indivīdus, kuri Reigana administrācijas laikā bija saistīti ar skandālu par ieroču tirgošanu Irānai.

2001.gadā prezidents Bils Klintons apžēloja Patiju Hērstu, nolaupīto mantinieci, kura kļuva par Simbioniešu atbrīvošanas armijas locekli, Marku Riču, kurš bija apsūdzēts par nelikumīgu naftas darījumu slēgšanu un izvairīšanos no nodokļiem. Pēdējais gadījums bija strīdīgs, jo Riča sieva veica vērienīgus politiskos ziedojumus Klintona kampaņām. 

Džordžs Bušs jaunākais veica pavisam nedaudzas apžēlošanas, un Baraks Obama kopumā pilnībā apžēloja 212 cilvēkus, bet vēl 1715 cilvēkiem samazināja piespriesto sodu. Lai arī visi šie gadījumi atbilda konstitucionālajām vadlīnijām, dažus gadījumus neapšaubāmi varētu uzskatīt par prezidenta pilnvaru pārkāpšanu.

Prezidentiem ir konstitucionālas pilnvaras apžēlot, un to rīcībā jābūt iespējai izrādīt žēlsirdību, lietojot apžēlošanu, lai labotu netaisnības. Taču apžēlošanai nevajadzētu būt aizsargātai no konstitucionālajiem ierobežojumiem un uzraudzības. Prezidentus, kuri pārsniedz savas apžēlošanas pilnvaras, var nepārvēlēt, kā tas notika ar Džeraldu Fordu. Taču ar to vien nepietiek. Ja burtiski uztver diktātu Gārlenda lietā, tad prezidentiem nekas neaizliedz apžēlot pašiem sevi, savus radiniekus, politiskos sabiedrotos un draugus. Taču konstitucionālā morāle, kas ar nopietnību izturas pret tiesībām un pieturas pie uzskata, ka neviens nestāv pāri uzraudzībai, nepieļauj neuzraudzītas prezidenta apžēlošanas pilnvaras. 

Prezidenti nav karaļi, un prezidentiem nav nekādu neatņemamu un neierobežotu pilnvaru, tai skaitā attiecībā uz apžēlošanu.

Augstākā tiesa kļūdījās Gārlenda lietā, un tai ir pienācis laiks labot šo precedentu. Tas lēmums ir relikvija no cita laikmeta un juridiskās sistēmas. Reālākā iespēja pārskatīt Gārlenda lietu varētu rasties tad, ja Donalds Tramps mēģinās sevi apžēlot vai arī būs iesaistīts koruptīvas apžēlošanas skandālā. Pašapžēlošanas gadījumā Augstākajai tiesai noteikti nāktos pārskatīt Gārlenda lietu. Savukārt korupcijas skandāla kontekstā notikušu apžēlošanu vienkārši varētu atzīt par spēkā neesošu, jo tā pati par sevi ir krimināla darbība. Šāda veida apžēlošana arī vēstures grāmatās atstātu atzīmi, ka prezidents un visi, ko viņš apžēlojis, ir atzinuši savu vainu pastrādātajos noziegumos pat tad, ja nav tikuši oficiāli apsūdzēti vai notiesāti.

Amerikas revolūcijas un Konstitūcijas pamatā ir princips, ka neviens nestāv pāri likumam.

Neierobežotu apžēlošanas pilnvaru piešķiršana prezidentiem ir pretrunā varu dalīšanas un uzraudzības principiem, jo vājina tiesu sistēmas spēju likt cilvēkiem atbildēt par pārkāpumiem. Atšķirībā no aizgājušo laiku karaļiem mēs nepieņemam, ka prezidenti nekad nekļūdās. Konstitūcijas loģika balstīta pieņēmumā, ka - kā to Federālistu piezīmēs nr.51 formulēja Džeimss Medisons - "cilvēki nav eņģeļi" un ka visām pilnvarām ir savi ierobežojumi. ASV Augstākā tiesa pagātnē ir izdevusi daudzus spriedumus, kuri ierobežo prezidentu pilnvaras, un tas jādara arī attiecībā uz apžēlošanas pilnvarām.