"Femme Fatale" fatāliste Marija Naumova par kompleksiem, romantiku Parīzē un pašizaugsmi

Marijas Naumovas pirmā lielā loma bija uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra lielās skatuves jau piecu gadu vecumā: “Šeit spēlēju arī izrādē “Kerija”, tas bija 1999. gads. Un tagad es atkal esmu šeit, nu jau ar savu programmu. Tā ir muzikāla izrāde, stāsts par pasaules romanci.”

“Bērnībā man gāja visādi. Es biju meitene ar brillēm, nedaudz šķielēju. Man ir vairāki stāsti – reiz uzvarēju konkursā, lai filmā spēlētu galveno lomu. Bet pēc tam atbrauca komisija no Maskavas un pateica, ka meitene ar brillēm šai lomai nav vajadzīga. Braucu uz Maskavu stāties aktieru skolā. Tur man gāja ļoti labi, tolaik tur bija trīs tūres, konkurss un pēc tam tikai eksāmeni. Pēc pirmās tūres mani paņēma uzreiz uz konkursu, mamma pateica, lai uz eksāmenu eju bez brillēm. Pirms kāpšanas uz skatuves gaidīju stundu un uz skatuvi jau devos ar pārgurušām acīm, kuras skatījās apmēram šādi... Latviski to varētu nosaukt –

profesionāli nederīga. Un tad es atbraucu atpakaļ uz Rīgu un dusmās iestājos juristos,” par savu skarbo karjeras ceļa sākumu stāsta Marija.

Dziedātāja savu tēvu sauc par dvēseles radinieku: “Vecāki ir kā vārti, pa kuriem mēs ienākam šajā pasaulē. Viņi ar savu pieredzi un raksturu iedod mums dienasgrāmatu, kas ir pilna ar uzdevumiem un kuri mums jārisina visas dzīves garumā. Tāpēc

es izvelējos tādu tēti, kas man jau no agras bērnības sāka attīstīt filozofisko domāšanu. Viņš mani virzīja uz turieni, kur man bija jānonāk. Mamma ir ļoti radoša aktrise. Tas atkal ir kaut kas pavisam cits.

Viņa man ir iedevusi daudz no tā, ko izmantoju savā profesijā. Bet es to pat nespēju nosaukt par profesiju, jo skatuve ir mana meditācija. Es tur atrodos pavisam citā dimensijā.”

Pēc uzvaras Eirovīzijā ir pagājuši jau astoņpadsmit gadi: “Tas bija skaists laiks, ļoti emocionāls un negaidīts stāsts kopumā.

Es tiešām nebiju tas cilvēks, kurš brauca pēc uzvaras. Teikšu godīgi, es pat negaidīju, ka  uzvarēšu nacionālajā atlasē. Uzskatu, ka notiek tas, kam jānotiek.

Neticu, ka varētu eksistēt veiksmes formula, jo ir lietas, kam jānotiek, un ir ieguldīts darbs. Var sasniegt jebko, ja tu tam velti 10000 stundu savas dzīves. Un es tam ticu.”

Franči ir ļoti, ļoti dažādi un arī pati Francija ir dažāda. Marija uzskata, ka Parīze ir pasaules mūzikas galvaspilsēta. Francijas galvaspilsētā dziedātāja nodzīvoja deviņus gadus: “Tas bija skaists laiks. Tik daudz kā jauna! Es mācījos gan aktierskolā, gan džeza skolā, tur es biju arī stāvoklī. Būt stāvoklī Parīzē ir skaisti. Kādreiz jaunībā skatījos filmu “Notinghila”, kur spēlē Džūlija Robertsa un Hjū Grants.

Filma beidzas ar to, ka viņi sēž parkā uz soliņa, viņa sēž ar punci, viņš lasa grāmatu. Es toreiz domāju, cik tas ir skaisti! Un tad, kad es dzīvoju Parīzē, kur parki ir cilvēku dzīves neatņemama sastāvdaļa, es tiešām piedzīvoju to pašu sajūtu... uz soliņa.”

“Es jau teicu, ka esmu impulsīva un emocionāla. Lai sakārtotu emocijas, ir nepieciešams darbs ar sevi. Burtiski nesen bija rudens saulgrieži. Tas ir laiks, kad saule ir vistuvāk zemei. Pēc garīgās prakses braucu mājās un

zināju, ka šodien noskatīšos filmu, no kuras man bija bail jau divdesmit septiņus gadus, – “Šindlera saraksts”. Mans vīrs teica – tu saproti, ka filma tevi saraus gabalos?

Tomēr filmu noskatījos. Es biju tik apgarota, jo tur ir tik daudz gaismas. Un tajā brīdī es sapratu: ja es būtu skatījusies agrāk, tad tiešām būtu sarauta gabalos. Ir jāsaprot, ka, strādājot ar sevi, nav nekā slikta, nekā laba. Tu sevi vienkārši nedaudz harmonizē un atrodi zelta viducīti, pa kuru doties tālāk.” par pašizaugsmi un tās veicināšanu spriež Marija.

Plašāku sarunu par dzīvi Francijā, pašizaugsmes ceļu, sevis pieņemšanu, skatuves pieredzi un Indijā piedzīvoto skaties Maijas Rozītes-Krištopanes Femme Fatale intervijā ar iedvesmojošo mūziķi Mariju Naumovu YouTube kanālā PERSONĪBA.