Kur rodas lietaskoki jeb bagātības, kas aug mūsu mežos

Koki mēbelēm

Biedrības “Zaļās mājas” valdes loceklis Kristaps Ceplis skaidro, ka Latvijā mēbeļu ražotāji izmanto gan Latvijā audzētus kokus, gan arī no citām valstīm ievestos, jo ir dažādas vajadzības un mēbeles, ko ražot.

“Mums ir gan bērza, gan priedes, gan egles, gan ozola mēbeles. Turklāt ozols var būt arī ievests. Viennozīmīgi, ka tas fakts, ka mums ir meži, tas ļoti palīdz mūsu mēbeļu ražotājiem. Tomēr atsevišķos gadījumos nav problēmu kokmateriālus arī ievest, jo mums ir brīvā tirgus ekonomika,” saka Ceplis.

Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta (MEKA) direktors Andrejs Domkins skaidro, ka šodien mēbeļu tirgus ir ļoti daudzveidīgs, jo jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem tirgū valda stilu plurālisms.

“Vienlaikus tajā ir gan mēbeles no eiropaliktņiem, gan no vadošo pasaules mēbeļu dizaineru kolekcijām. Tādēļ mēbeļrūpniecībā ir nozīmīgas praktiski visas Latvijā augošās koku sugas, bet tirgū ir vēl daudz citu produktu, kam ir liela pievienotā vērtība, un šos resursus izmanto to ražošanai. Piemēram, priedes koksnei daudz lielāks tirgus ir logu un līmēto būvkonstrukciju veidā, protams, to izmanto arī mēbeļrūpniecībā, bet salīdzinoši šaurā tirgus nišā,” saka Domkins.

Viņš norāda, ka globālajā mēbeļrūpniecības tirgū dominē kokskaidu plātnes un pievienotās vērtības ķēde izskatās tā: tehnoloģiskā koksne plātņu veidā palielina vērtību trīs reizes, bet, kļūstot par mēbeli, tās vērtība ir jau palielinājusies desmit reizes.

Kur aug vērtīgākie koki?

Ceplis saka, ka kādreiz, padomju laikos, bija citi uzskati, kad tika dalīts vērtīgajos un nevērtīgajos kokmateriālos. Taču tagad meža industrija strādā pēc citiem principiem – nav nevērtīgu koku. Katrs koks ir vērtīgs, tikai jāskatās, kam tas tiek lietots.

“Nevaram teikt, ka Latvijā kāds mežs būtu labāks un kāds sliktāks. Mums Latvijai ir maza teritorija, un nevaram teikt, ka mežs Kurzemē vai Latgalē būtiski atšķiras.

Ja runājam par priedēm, tad varam teikt to, ka mēs kopā ar Igauniju esam pēdējie uz ziemeļiem, kur šie koki ir izcilas kvalitātes – mums ir labākās priedes Eiropā. Mums ir tāds klimats, ka priedes aug ļoti labi. Visā Latvijā, kur šie koki aug, to kvalitāte ir ļoti laba,” saka Ceplis.

Tam piekrīt arī Domkins, kurš uzsver, ka Latvijā visi iegūstamie kokmateriāli ir vērtīgi.

“Īpaši Zaļā kursa īstenošanā vērtīgi ir visi Latvijā iegūstamie kokmateriāli.

Tomēr katrā reģionā ir sava vēsturiski izveidojusies vērtības ķēde: Ziemeļkurzemē un Rietumvidzemē galvenokārt ir ļoti augstvērtīgi skujkoku resursi, bet pārējos reģionos savukārt ir vairāk lapkoku, kas ir vērtīgs resurss saplākšņu, mēbeļu un interjera izstrādājumu izgatavošanai,” skaidro Domkins.

“Zaļās mājas” valdes loceklis skaidro, ka uz ziemeļiem, piemēram, Somijā, Karēlijas reģionā šie skuju koki ir daudz mazākā skaitā. Arī Norvēģijā koki var izaugt ļoti nelieli, jo tur ir skarbi klimatiskie apstākļi.

“Mums tajā ziņā priedes areāls ir izcils. Atceramies no vēstures – ja kādam bija vajadzīgas mastu priedes, tad Latvija bija kā vieta, no kurienes ir nākuši izcili mastu koki,” norāda Ceplis.

Salīdzinot egles – piemēram, Bavārijā egles ir kvalitatīvākas nekā Latvijā. Arī dižskābarži – to Latvijā ir ļoti maz, vienīgi Lietuvas pierobežā. Lietuvā un Centrāleiropā šie koki aug vairāk – tas arī liecina par klimatiskajiem apstākļiem.

“Līdz ar to galvenā suga mums ir priede, kas ir vienmērīgi sadalīta Latvijas teritorijā, un tā ir laba visā Latvijā. Salīdzinot mūsu galvenās koku sugas – to kvalitāte visā valstī faktiski neatšķiras.

Runājot par kokmateriālu vērtību, te jāpievērš uzmanība tam, kā rūpējas un kopj mežu,” saka Ceplis.

Īpaši liela nozīme ir meža kopšanai. Pēdējo 30 gadu laikā pierādījies: ja mežs tiek retināts, tiek appļauti apēnojumi un tiek izmantoti labi stādmateriāli, tad kvalitatīvi koki izaug daudz ātrāk.

“Piemēram, ja baltaudze ir kopta, tad aptuveni 80% koku ir lietaskoks. Ja ir otrādi – ja audzes netiek koptas, tad 20% ir lietaskoks, un pārējais – malka, granulas un citi produkti. Tas pats attiecas arī uz citām koku sugām – kopjot mežu atbilstoši mūsdienu prasībām, tas koks jau 40 gados ir lietaskoks, nevis malka, to var pārdot par normālu naudu. Ja mežs netiek kopts, tad bērzam ciršanas vecums iestājas 71 gada vecumā. Priedei ir aptuveni tas pats,” skaidro Ceplis.

Latvijas valsts mežos kopšana ir ļoti augstā līmenī, un arī citu mežu īpašnieku vidū pēdējo gadu laikā ir ļoti daudzi labi piemēri, kuru audzes var saukt par izcilām.

Kokmateriāli un to ietekme uz ekonomiku

MEKA direktors Andrejs Domkins norāda, ka Latvijas mežs ir galvenais dzinējspēks un balsts bioekonomikas attīstībai, tādēļ ir ļoti būtiski nenojaukt ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas loģisko tirgus struktūru.

“Apsaimniekošanas rezultātā no meža nāk dažādi koksnes resursi, kuru vērtības pieaugumam nepieciešama atbilstoša tirgus struktūra. Ja tā tiek nojaukta, samazinās vērtības radīšanas iespējas. Tā, piemēram, ja no Baltkrievijas lielos daudzumos ievedam šķeldas siltuma un elektroenerģijas ražošanai Latvijā, tad tam uzreiz ir ietekme uz visu resursu plūsmu no Latvijas mežiem,” saka Domkins.

Latvijas koksnes resursiem ir ļoti plašas izmantošanas iespējas – tā koksne, kas no meža nāk kā papīrmalka, jau šobrīd tiek izmantota arī citu produktu ražošanai. Mežu apsaimniekošanas rezultātā iegūstam tik daudz papīrmalkas, ka to visai pārstrādei Latvijā nepieciešamas ļoti lielas investīcijas, bet pagaidām tādu investoru nav, un papīrmalka jāved uz rūpnīcām citās valstīs.

“Savukārt dēļu ražošana ir pirmais posms zāģēšanai atbilstošāko meža resursu vērtības ķēdē. Tālākapstrāde strauji attīstās, un dēļu eksports strauji samazināsies, ko veicina koksnes izmantošanas straujais pieaugums būvniecībā, tai skaitā arī Latvijā.

Jau šodien liela daļa no “fūrēm”, ko mēs sastopam uz maģistrālajiem ceļiem, ved mēbeles un citus augstas vērtības koksnes produktus uz citām valstīm,” norāda Domkins.

Ceplis norāda, ka zāģbaļķu eksports ir salīdzinoši niecīgs. Uzņēmēji, kas pārstrādā kokmateriālus, sacenšas, lai saņemtu labākos produktus.

“Mums ir augsti attīstīta kokmateriālu pārstrāde, tāpēc baļķu eksports uz ārzemēm ir ļoti niecīgs. Jā, mums deviņdesmitajos gados tas bija normāli, taču šodien situācija ir mainījusies. Otra nianse ir tā, ka nevis mēs pārdodam baļķus, bet mēs paši tos iepērkam no Zviedrijas uz Latviju. Apaļkoku baļķus sazāģējam dēļos, un tad varam pārdot atpakaļ kā dēļus vai jau gatavas koka konstrukcijas. Ja paskatās uz mūsu eksporta struktūru, viena daļa ir vienkārši dēļi,” saka Ceplis.

Ceplis skaidro, ka dēlis var būt ļoti dažāds. Tas ir produkts ar augstu pievienoto vērtību. Tas ir izžāvēts, noēvelēts, tas ir profilēts, impregnēts. Respektīvi – katrā posmā šā dēļa tapšanā ir pievienotā vērtība.

“Salīdzinot ar 2000. gadu, mežu nozarei pie tādiem pašiem ciršanas apjomiem eksporta vērtība ir pieaugusi četras reizes. Un tas ir tāpēc, ka tajā dēlī, ko pārdevām toreiz, bija ielikts mazāk darba.

Interesanti arī tas, ka agrāk Latvija iepirka daudz baļķu no Krievijas. Tagad daudzi mūsu uzņēmumi Krievijā iepērk dēļus. Bet Krievija tos dēļus ražo tā, ka tos nav iespējams pārdot uz citām Eiropas valstīm. Līdz ar to Latvijā šie dēļi tiek izžāvēti, noēvelēti, profilēti un impregnēti. Un tālāk – jau par lielāku naudu šie dēļi tiek pārdoti tālāk. Tas ir tāds kā starpniekbizness, taču arī tam ir pievienotā vērtība. Tā arī ir daļa no mūsu biznesa,” uzsver Ceplis.

“Priežu un egļu dēļi ir gala produkts – tos var izmantot būvniecībā kā dēļus vai arī izveidot atsevišķas koka konstrukcijas. Mums ļoti attīstās koka būvniecības konstrukciju eksports. Ir bijuši piemēri, ka vienu nedēļu tiek gatavoti kokmateriāli Latvijā un jau nākamajā nedēļā tiek būvēta ēka Norvēģijā. Šajā nozarē mums darbojas aptuveni 100 uzņēmumi. Augstā līmenī ir plātņu ražošana, kas tiek eksportētas uz vismaz 60 valstīm. Tas ir tas, kā mūs pazīst pasaulē,” piebilst Ceplis.

Latvijai ir pietiekoši daudz koksnes resursu, lai investētu un piesaistītu investīcijas no citām valstīm ar mērķi veidot mūsdienīgas ražotnes.

“”Bet jau no seniem laikiem mūsu uzņēmēji spēj iekarot tirgu un pievienot vērtību arī importētajai koksnei, tādējādi atpelnot arī investīcijas. Bez tam mums ir uzņēmumi ar ļoti labiem sava aroda pratējiem, kas spēj izgatavot labāko pasaules dizaineru mēbeles, un ir uzņēmumi, kas tās ražo lielos apjomos, tādēļ nākas importēt arī tādu koksnes sugu materiālus, kas Latvijā neaug,” noslēdz Domkins.

Raksts tapis sadarbībā ar Meža attīstības fondu