„Dod pieci!” muzicēja Maestro Raimonds Pauls, kurš atzina: „Laiki mainās. Pēc kara par labdarību neviens nerunāja, labi, ka bija palicis dzīvs. Man ir neērti, ka šodien ģimenēs notiek kautiņi, kur sit bērnus un sievietes. Agrāk lielu lomu spēlēja baznīcas vērtības. Mūs vecāki tā mācīja, ka nekad prātā nenāca palaist rokas vai zagt. Šodienas sabiedrībā bieži dzird, to notiekam.”
Grupas „Kautkaili” mūziķis Didzis Bordo teica: “Mums, kā sabiedrībai, ir vairāk jākāpj ārā no saviem burbuļiem, jo mēs, neredzot un nepiedzīvojot vardarbību, nevaram teikt, ka tās vispār nav un nepastāv.”
Dienas laikā tika uzklausīti vairāki stāsti no cilvēkiem, kuri cietuši no vardarbības.
Ziedotāja Maija, kura bērnībā piedzīvojusi gan fizisku, gan seksuālu vardarbību no patēva, „Dod pieci!” stāstīja: “Ilgus gadus kaunējos un šo visu slēpu, bet gribu iedrošināt cilvēkus nekaunēties un rast motivāciju mainīt savu dzīvi. Upuris nedrīkst domāt, ka ir pie tā vainīgs. Novēlu cilvēkiem rast iespēju saņemties drosmi piedot, lai var turpināt savu dzīvi dzīvot patiesi laimīgi un mierīgi.”
No vardarbības cietusī Māra teica: “Gribu iedrošināt visus, kas cieš - omītes, opīšus, mammas, tētus, bērnus - ejiet un dariet! Lūdziet, nebaidieties, runājiet! Jums palīdzēs. Tikai nevajag baidīties un nevajag kautrēties! Man bija kauns teikt un atzīties, ka ar mani tā ir noticis… sāku ar uzticības tālruni, kur man deva padomus un iedrošināja. Ja nav citu tuvu cilvēku, ar ko izrunāties, tad jāzvana. Ir iespēja izrauties no vardarbības!”