Lūsis komentē ⟩ Mans tēvs Aivars Kļavis. Par Atmodas avangardu, pratināšanu Stūra mājā un bisi kioskā

"Avots" savulaik apbrīnojami trāpīgi īstās tēmas raidīja precīzi pēc tās izslāpušas auditorijas ausīs. Kā tas izdevās - tik organiski un mūsdienās pat nedaudz grūti aptverami? Pareizais laiks, pareizā vieta, pareizie cilvēki?

Mēs toreiz atradāmies unikālā un ārkārtīgi izdevīgā pozīcijā. Bija tik daudz nepateiktā, nepublicētā, noklusētā un samelotā. Bija jautājumi, par kuriem gadu desmitiem netika runāts. Tas attiecās uz pilnīgi visām dzīves jomām. Ne tikai uz politiku, sociālo sfēru, ģimeni, izglītību, ekonomiku vai vēsturi, bet arī kultūru, literatūru, spēju patstāvīgi domāt, cilvēku garīgo pasauli un pat seksu, kurš Padomju savienībā it kā nemaz neeksistēja. Bija no vēstures izdzēsti neskaitāmi cilvēki, viņu likteņi un notikumi, izkropļota, deformēta realitāte un melos pārvērsta patiesība. 

Tēmas burtiski mētājās apkārt. Vajadzēja tikai prast ieraudzīt un atrast cilvēkus, kas spēj ar tām strādāt. Aizliegtie, nepublicētie darbi šķietami paši nonāca redakcijā. Vajadzēja vienīgi uzdrīkstēšanos, drosmi, lai celtu gaismā noklusēto un atdotu lasītājiem patiesību.

Katrā ziņā daudz kas no tolaik publicētā būtu interesants un aktuāls arī mūsdienās,

bet domāju –  šodienas cilvēkam būtu grūti tos rakstus izlasīt. Tie bija gari, sīkā drukā, bez apakšvirsrakstiem, izcēlumiem.

Jo bija cits laiks, cits dzīves temps, citi informācijas avoti un cita attieksme pret šo informāciju. 

Attieksme droši vien mainījās jau deviņdesmitajos, kad līdz ar neatkarības atgūšanu parādījās arī jaunas problēmas. Daudziem nebija naudas, par ko pirkt pārtiku. Atceros, ka bija laiks, kad mamma strādāja kioskā, tu naktīs biji turpat ar bisi, lai viss būtu droši, bet mēs – sīkie – paši kurinājām māju. Traks laiks. 

Jā, tolaik daudz ko gribējās, bet nevarēja atļauties. Bija situācijas, kad nav ne santīma un nākamajā rītā ģimenei vienkārši nebūs ko ēst. Atceros, kādam no jums vajadzēja braukt ekskursijā – naudas nav. Rīts. Garastāvoklis draņķīgs. Pieeju pie loga un redzu - uz ceļa stāv tiem laikiem lepns, tumšsarkans Audi un vīrs, kurš pilnīgi noteikti dzimis kaut kur Kaukāzā. Vai es audzējot tās aitas? Toreiz tādu īpatņu bija maz. Visi no tām kratījās vaļā. Jā - saku. Viņš esot no Liepupes. Dēls piedzimis, vajagot divus baraškus. Atbildu, ka jābrauc uz darbu, nepaspēšu nokaut. Kāda kaušana, neobižai, sosed! Paši kausim, pēc savām tradīcijām. Tā nu iemetām tos auneļus Audi bagāžniekā un tikām pie tiem laikiem lielas naudas – 40 vai 60 latiem. Gandrīz puse algas. Morāle?      

Ja pēc naudas diži neraujies, tad nauda tevi pati atrod – tā ir mana pārliecība un pieredze.

Naudu nevajag padarīt par fetišu, kuru pielūdz. Ja tu sāc pielūgt naudu, tās vienmēr būs par maz. "Man ir, bet vajag vairāk. Man ir opelis, bet vajag BMW. Man ir BMW – vajag Porche."

Deviņdesmitajos gados jau ne tikai nebija naudas, bet nebija arī, ko par to naudu pirkt. Toreiz bija poļu cepumi, kuros E vielu bija vairāk nekā miltu, poļu limonādes, ar kurām vispār varēja krāsot sienas, vai vācu liķieri, kas Vācijai nebija atradušies pat tuvumā un garšoja pēc spirta, kam piejaukts sīrups. Bet bise kioskā pāris reizes tiešām noderēja. Tāds nu tas laiks bija. Es domāju, ka lielā mērā deviņdesmito gadu paaudzi tas norūdīja.

Daļu norūdīja, bet daļai 2020. gadā ir lielas grūtības izturēt veikalā piecas minūtes ar uzvilktu sejas masku. 

Jautājums par maskām un attieksmi. Man šķiet, šis kategorisms nāk no tā, ka esam ārkārtīgi jauna nācija. Mūsu kā nācijas pieredze ir aptuveni 250 gadi. No tiem 250 demokrātiskas valsts pieredze mums ir nepilni 50 gadi. Visu pārējo laiku esam atradušies zem svešām varām vai karojuši. Kā ļoti jauna nācija, mēs arī uzvedamies kā bērni.

Mēs kā pusaudži sakām: "Mums ir tiesības! Mums ir tiesības!", bet aizmirstam, ka demokrātija uzliek arī pienākumus.

Kas attiecas tieši uz maskām – to nevalkāšana ir vienkārši cūcība. Masku uzvilkt nav grūti, tā nav nekāda traģēdija un nevajag kliegt: "Es jūtos kā izvarots! Tas ir totalitārisms! Tas ir genocīds! Covid fašisms!" Un vispār nevajag lietot vārdus, kuru nozīmi nesaprot un nav piedzīvojuši. Vajag izlasīt Satversmes 116. pantu. 

Vērojot pēdējā laikā arvien izteiktāko viedokļu slāņošanos Latvijas sabiedrībā – tā ir jauna tendence vai arī vienkārši, pateicoties sociālajiem tīkliem, kļuvusi vieglāk pamanāma un vienmēr bijusi latvietim raksturīga?

Cilvēkus vienmēr ir uztraukušas problēmas, lietas vai parādības, ko viņi nespēj izskaidrot. Jau kopš senās Ēģiptes laikiem, kad priesteri izmantoja Saules un Mēness aptumsumus, lai kontrolētu tautu un pierādītu savu pārākumu. Kad izgudroja lokomotīvi, cilvēki no tām bēga, jo bija vieglāk uzskatīt, ka tajā iekšā sēž sātans un dzen to dampi uz priekšu, nekā saprast, ka to darbina tvaiks. Manā bērnībā, kad pirmie cilvēki sāka lidot kosmosā, uzreiz parādījās ļoti daudz cilvēku, kuru galvās dzīvoja citplanētieši. Toreiz viņi vienkārši gāja pie ārsta. Šobrīd, ja kāds nesaprot, piemēram, 5G tīklu, viņš nevis iet pie ārsta, bet savu sašutumu liek ārā sociālajos tīklos.

Nesaprotamas lietas vienmēr uztraukušas, tāpēc cilvēki vēlas saņemt vienkāršas atbildes. 

Kad tehnoloģijas, demokrātijas procesi un likumdošana kļūst sarežģītāka un to izprašanai nepieciešamas arvien lielākas zināšanas, pieredze un tolerance, ir vienkāršāk to trivializēt un pasniegt kā kaut ko primitīvu. Un tas ir nedaudz biedējoši.

Sevišķi, ja uzrodas kāds veikls orators, kurš noķer šo cilvēku grupu un pasaka visu priekšā viņiem saprotamā valodā. 

Jā, jo tad pašam nevajag domāt. Viens no cilvēces fenomeniem, ka mēs visi it kā vēlamies būt brīvi, neatkarīgi, bet tajā pašā laikā mēs nevēlamies paši domāt un uzņemties atbildību. Tu nevari būt brīvs, ja nespēj uzņemties atbildību. Tā ka patiesībā mēs runājam par iekšēji nebrīviem cilvēkiem. Un kliegšana par brīvību ir tikai kliegšana, tikai vārdi. 

Skaļākie šībrīža kliedzēji iestāšanos pret jebkādiem pandēmijas laika ierobežojumiem salīdzina ar Atmodu. Vai vari mūsdienu brīvību izlutināto cilvēku iztēloties barikāžu laikā? 

Mēs sakām "barikāžu laiks", "Atmoda"... Patiesībā tā bija revolūcija. Mēs cenšamies distancēties no šā vārda, bet barikādes bija vistīrākā revolūcija. Runājot par to, kā mūsdienu cilvēks justos uz barikādēm un vai viņš uz tām vispār ietu, ir jāsaprot viena lieta – cilvēki gatavi upurēties un ziedot sevi kādam ideālam tad, ja viņiem tā īsti vairs nav ko zaudēt.

Šodienas cilvēkiem ir ārprātīgi daudz ko zaudēt. Kaut vai tīri materiālā ziņā. 

Toreiz nebija – mēs bijām pliki un nabagi. Toreiz pēc likuma vienai mājsaimniecībai nedrīkstēja būt vairāk kā viena automašīna un mašīnu tikpat kā nebija. Rīgā trīs, četras ģimenes dzīvoja kopā komunālajos dzīvokļos. Laukos - iespiesti tajos dzelzsbetona dzīvoklīšos, bet vecās mājas bruka kopā, jo privātīpašums tika nīdēts laukā visiem iespējamiem līdzekļiem.  Toreiz nebija, ko zaudēt, un brīvība bija ļoti tuvu. Mēs tikām pie neatkarības ar salīdzinoši maz asinīm. Tāpēc šobrīd mani nebiedē jautājums, vai cilvēki ietu uz barikādēm. Mani biedē tas, ka tagad, būdami pārtikuši un nespējīgi uzņemties atbildību, mēs to neatkarību, kas nāca salīdzinoši viegli un vienkārši, varam paspēlēt. To paspēlēt ir ļoti viegli.  

Protams, šai valstij trūkumi ir bijuši un ir joprojām, bet tad vajag skaidri saprast, ko mēs gribam. Citu valdību? Citu sabiedriski politisko sistēmu? Mums vajag diktatoru? Vienkārši spēcīgākas partijas vai plašāku partiju pārstāvniecību? Ko mēs gribam? Bet mēs tikai kliedzam. Visi pārējie ir zagļi, bet es neesmu. 

Sekojot līdzi aktualitātēm dažādās pašmāju pandēmijas noliedzēju grupās, izlasīju, ka, gatavojoties 12. decembra "iziešanai ielās", kāds "revolucionārs" jautāja: "Vai būs silta tēja un kaut kas ēdams?" Es jau it kā vēlos glābt to valsti, bet...

"Ja nebūs silta tēja, tad es neeju!" Tas, lūk, ir šis pusaudžu bērnišķīgums. Skaidri izpaužas sabiedrības nespēja izprast, kas ir demokrātija.  

Televīzijā stāsta, ka ir publicēta tāda un tāda melu informācija, un visi cilvēki metas skatīties – kas tad tur bija par meliem. Tādējādi tiek uzkurināts apmeklētāju skaits un rodas ilūzija, ka baigi daudzi par to interesējas. Varbūt mums nemaz nevajag šo informāciju tiražēt tālāk?

Mēs izgaismojam viltus ziņu izplatīšanu, un vienmēr ierodas kāds Pļaviņš ar kārtējo "Varas kliķe cenšas slēpt patiesību" video. Principā, mēs radām papildu platformu, ar kuras palīdzību piesaistīt arvien jaunus idiotus. Cīņa ar vējdzirnavām.

Mēs paši to veicinām, jā. Varētu pat teikt – tādu neveselīgu interesi. Jo dzīve ir pasmaga, sevišķi tagad, un garlaicīga, ja jāsēž mājās. Vieni lasa viltus ziņas un saka: "Redz! Ko es teicu? Es arī tā domāju. Tā ir!", otri lasa un saka: "Nu gan idioti..." Bet visi tomēr šo informāciju patērē. 

Ir 2020. gada nogale, es varu pilnīgi brīvi publiski rakstīt visu, ko domāju par valdību, politiķiem un notikumiem valstī. Varu kritizēt, nosodīt vai pasmieties, jo ir vārda brīvība, kas šobrīd Latvijā zināmā mērā iespējama, pateicoties tam, ko kopā ar redakciju paveicāt Atmodas laikā. Vai Latvijas iedzīvotāji tiek galā ar šo brīvību un tās uzliktajiem pienākumiem?

Es dzīvoju laukos, rakstu savus romānus un cenšos distancēties no tām negācijām, kas uz mani personīgi neattiecas. Bet šobrīd rakstu grāmatu "Avota laiks" par žurnālu "Avots". Rakstot par to laiku un tā laika tendencēm, nevaru nevilkt paralēles ar to, kas notiek pašlaik.

Tolaik bija cenzūra, kas, protams, ir visnotaļ slikti, bet bija skaidri spēles noteikumi.

Glavļits (Galvenā literatūras pārvalde) cenzēja, noveļot atbildību uz ceku (Kompartijas Centrālā komiteja), bet cekā pēc tam teica, ka viņi neko necenzē – to darot glavļits. Tādi bija spēles noteikumi, tev vajadzēja tos zināt un tajos orientēties. Ar glavļitu strīdēties nebija ieteicams, bet piešmaukt viņus varēja diezgan elementāri. 

Piemēram, astoņdesmit devītajā drošības komiteja (Valsts drošības komiteja, sākotnēji čeka un nereti ikdienā tā saukta arī astoņdesmitajos) tāpat kā kompartija vairs nesaprata, kas notiek. Viņi bija pilnīgi apjukuši – tas, kas nesen vēl bija aizliegts, tagad atļauts.  "Avotā" Rudīte Kalpiņa uztaisīja pirmo interviju par čekas noziegumiem un lēģeriem ar Jāni Vēveru. Tas bija pirmais raksts par šo tēmu vispār. Tā, protams, atkal bija spēle – glavļits te neko nevarēja izdarīt, bet lielā ceka varēja rakstu izņemt ārā. Lai to dabūtu cauri, es uztaisīju interviju ar Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju Staņislavu Zukuli. Un šo interviju mēs pielikām klāt pie raksta par Vēveru – abus salikām kopā. Ceka skatās – "tā, te ir par lēģeri, tas ir slikti... Ā, bet redz kur Zukuļa komentārs, tātad viss kārtībā".

Pēc numura iznākšanas, protams, čeka pārskaitās, izsauca mani uz Stūra māju un pusotru stundu skaloja smadzenes. Tā nebija patīkama saruna. 

Tagad cenzūras it kā nav. Tajā pašā laikā man šķiet, ka cenzūra vienkārši ir slēptāka un pat bīstamāka, nekā bija toreiz. Šobrīd katrā medijā ir ļoti izteikta pašcenzūra. Tad ir mediju īpašnieki, kas diktē noteikumus. Protams, ne visos medijos. Nesaukšu konkrētus piemērus, bet mēs skaidri zinām, kurš medijs aizstāv Kurzemi vai kuram ir intereses Krievijā. 

Tikmēr sociālajos tīklos valda galēja visatļautība. Cilvēks cilvēku var rupji nolamāt un par to nekas nav. Te vajadzētu būt morālei, bet cik nu liels tas intelektiņš, tik arī morāle. 

Sociālajos tīklos rodas arī tāda kā sava veida neaizskaramības sajūta – neviens tevi neatradīs, jo raksti anonīmi, tāpēc vari bez jebkādām sekām gāzt ārā pilnīgi visu, kas ienāk prātā. 

Jā, lasot sociālos tīklus, rodas sajūta, ka varbūt kaut kas tomēr ir jācenzē. Vismaz katram sociālajam tīklam jārūpējas pašam par savu saturu. Kaut kādam sietam ir jābūt, šādi vairs nevar. Pieaugušais vēl var ignorēt vai pateikt: "Pats tāds", bet tas traumē bērnus un pēc tam atspoguļojas arī skolēnu komunikācijā.

Runājot par bērniem – tev ir diezgan daudz mazbērnu un pirms pandēmijas bieži braukāji uz dažādām skolām, lai runātu ar jauniešiem par savu triloģiju "Ceļš uz nezināmo zemi" un rakstniecību kā tādu. Respektīvi – esi ļoti daudz komunicējis ar dažāda vecuma bērniem un jauniešiem. Kā izskatās šī paaudze, kas mūs nomainīs? Norakstīta paaudze, kas iegrimusi telefonu ekrānos, vai gluži pretēji – ātrāk un radošāk domājoši par mums, jo pieraduši vienas dienas laikā apstrādāt lielāku informācijas daudzumu nekā viduslaiku zemnieks visa mūža garumā?

Bērni ir tikpat dažādi kā viņu vecāki. Aina ir stipri pretrunīga. Viena kolēģe nesen teica -  mēs esam pēdējā paaudze, kas lasa literatūru, jo bērni vairs nespēj pilnvērtīgi koncentrēties uz tekstu, kas garāks par pāris rindkopām. Viss ejot uz to, ka drīz komunicēsim tādā atvieglotā valodā. Neesmu tik pesimistisks. Tieši tāpat, kā intelekta ziņā ir noslāņojusies pieaugušo sabiedrība, tieši tas pats ar pusaudžiem. Katrā klasē vismaz divi, trīs, kas grāmatas burtiski rij un sevi bez lasīšanas iedomāties nevar. Un viņiem blakus ir vienaudži, kas nav izlasījuši nevienu grāmatu. 

Jau minēji, ka šobrīd tu raksti grāmatu par "Avotu", un zinu, ka šāda doma kaut kur gaisā bijusi jau ļoti sen. Šķiet, ka vismaz pēdējos piecus gadus katrā otrajā ģimenes kopā sanākšanā mēs ar brāli par šo ideju vienmēr atgādinājām, bet tā arī nebija izdevies tevi pierunāt. Kas mainījās? Kāpēc tieši tagad?

Par "Avotu" es sāku rakstīt, pateicoties pandēmijai. Es biju iesācis rakstīt grāmatu par kuģniecības pirmsākumiem Latvijā, vajadzēja meklēt dažādu papildu informāciju muzejos un arhīvos, un tad sākās pandēmija. 

Bet par "Avotu", protams, nekādu padziļinātu informāciju atrast bibliotēkās vai arhīvos nevar, un viss ir tikai paša un pārējo tā laika kolēģu galvās.

Jā, ja neskaita vienu kolēģi, kas dzīvo Zviedrijā, esmu apzvanījis pilnīgi visus "Avota" kolēģus, kas vēl ir dzīvi. Ar dažiem runāju pusstundu, ar dažiem pusotru. Jo ir labi, ka informācija ir paša galvā, bet negribas sarakstīt aplamības, tāpēc visam meklēju apstiprinājumu. Bijušie kolēģi palīdzēja atcerēties arī daudzas lietas, kas pašam bija piemirsušās. Tostarp dažādus kuriozus.

Piemēram, par to pašu glavļitu. 1989. gada 9. aprīlī notika masu slaktiņš Tbilisi. Armija uzbruka demonstrācijas dalībniekiem un, sitot viņus ar armijas lāpstiņām, nogalināja 21 un ievainoja vairākus simtus cilvēku. Brutāli un nežēlīgi. Augusta numurā (žurnālu tolaik taisīja trīs mēnešus) mēs dabūjām ekskluzīvu materiālu par šo notikumu, kurā bija nosaukts civiliedzīvotājiem uzbrukušās karaspēka daļas numurs. Tā, lūk, jau bija glavļita kompetence, jo karaspēka daļu numurus Padomju Savienībā nedrīkstēja izpaust. Mums šis numurs rakstā bija. Glavļits, protams, teica, ka to nedrīkst publicēt. 

Tā laika "Avota" atbildīgais sekretārs Vilnis Bīriņš bija ģeniāls, viņš tā mācēja apieties ar glavļitu, ka burtiski ar viņiem spēlējās. Vilnis teica: "Viņi ir slepkavas, viņi nogalināja cilvēkus, un mums ir jāpasaka, no kurienes tie slepkavas nāca, kas viņi tādi ir." Glavļits joprojām pret. Vilnis piedāvā kompromisu – mēs izņemam ārā ciparu, bet iekavās ierakstām, ka redakcijas rīcībā ir šīs karaspēka daļas numurs, bet Galvenā literatūras pārvalde to aizliedz publicēt. Labi, tā var. Vilnis maketa lapā ar roku pieraksta klāt tekstu iekavās, un viss aiziet uz tipogrāfiju.

Žurnālam jau jānāk ārā, kad man zvana no tipogrāfijas un saka: "Redaktor, nonāciet, kaut kas te nav lāga." Noeju – viņi nodrukājuši pirmās loksnes, kur tas raksts ir iekšā. Un rakstā  sekojošais – Vilnis ierakstījis komentāru, bet to ciparu nav izņēmis. Ir palicis karaspēka daļas numurs un iekavās komentārs, ka redakcijas rīcībā ir numurs, bet glavļits to aizliedzis publicēt. Beigās pēdējā brīdī izņēmām ārā gan ciparu, gan komentāru. 

Man, ja godīgi, sadaļa "nepastāstītie kuriozi" parasti sarunās interesē visvairāk, un pieņemu, ka neesmu tāds vienīgais. Varbūt noslēgumā vēl kaut ko no šā "plauktiņa"?

Tolaik bija daudz aizliegto rakstnieku un dzejnieku. Mēs, protams, viņus drukājām. Glavļitam bija vesela grāmata ar sarakstiem, ko nedrīkst publicēt, un bija tā sauktie specfondi, kuros atradās ar sešstūra zīmogu apzīmogotā literatūra un citi materiāli, preses izdevumus ieskaitot. Pavisam ap 300 000 tā saukto vienību. Mēs sākām tos aizliegtos drukāt. Virzu, Veseli, Breikšu… Lieliski latviešu dzejnieki. Glavļits saka – nedrīkst. Viņi ir aizliegti. Vilnis Bīriņš strīdējās pretī. Tad, lai piesegtu savu pēcpusi, glavļits lika Vilnim rakstīt iesniegumu, ka viņš par šo publikāciju uzņemas pilnu personisko atbildību. Tagad Vilnis smejas, ka toreiz nemaz neesot zinājis, kas ir pilna atbildība. Bet Dundurs (Galvenās literatūras pārvaldes vadītājs) paņem to iesniegumu un saka: "Redz, cik labi, – tagad es vēl vienu varēšu izņemt no specfonda." 

Uz Viļņa personīgo atbildību no specfonda tika izņemta vesela virkne rakstnieku. 

Izklausās teju vai jautri, bet, ja nopietni, – toreiz nebija bail?

Zini, bija, jo nebaidās tikai idioti. It sevišķi, kad barikāžu laikā virs Doma laukuma lidinājās armijas helikopteri. Viņi taču no augšas visus varēja apšaut kā cāļus, bet arī viņiem bija bail. Un mēs bijām jauni – mēs gribējām dzīvot kā cilvēki un gribējām, lai arī mūsu bērni var dzīvot kā cilvēki. Nevis tajā padomju mucā. Tāpēc daudz kas tika darīts tīri intuitīvi un vairāk ar emocijām nekā prātu. Daudz nedomājot, kas par to būs un kā viss beigsies. Jo, tikko sāka domāt, ne tikai bail – baisi palika. Protams, tas mums vēlāk diezgan smagi atspēlējās. Jo tauta, kas brīvību palīdzēja izkarot, nezināja, ko ar šo valsti darīt. Saradās tādi, kas zināja. Bet tas jau atkal ir stāsts par demokrātiju un katra indivīda atbildību, viņa pienākumiem pret šo demokrātiju. Jo demokrātija un valsts nav nekāda rotaļlieta, ar kuru katrs antiņš var spēlēties pēc sava prāta.