Nauda runā ⟩ Levits: Reālie cilvēki domā citādāk nekā tie, kas dominē sociālajos tīklos (84)

Uzticēšanās tieslietu sistēmai

Iepriekš Levits ne reizi vien izteicies, ka uzticēšanos tieslietu sistēmai lielā mērā veido mediji. Uzticēšanās tieslietu sistēmai ir saistīta ar vairākiem faktoriem, galvenokārt to, kā tā tiek attēlota publiskajā telpā, tostarp presē.

“Žurnālistu, kuri vienlaicīgi ir iesaistījušies tieslietu jautājumos un spēj to sabiedrībai saprotamā veidā aprakstīt, mums diemžēl nav. Šī varbūt ir viena niša, kurā žurnālisti varētu specializēties,” norāda Levits.

Viņš skaidro, ka uzticēšanos tieslietu sistēmai veido vairāki aspekti. Vispirms jāmin likumdošanas kvalitāte, jo tieslietu sistēma un tiesas piemēro likumus, nevis rada tos. Ja likums nav īpaši kvalitatīvs, tad likuma piemērošanas procesu var uzlabot.

“Respektīvi, tieslietu sistēma var uzlabot pat sliktu likumu ar attiecīgu piemērošanu, taču tur ir arī savas robežas,” pauž Levits.

Otrs faktors ir tas, kā tieslietu sistēma vai tiesas piemēro attiecīgo likumu, - to var darīt labi un to var darīt ne tik labi. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tiesnešu un juristu kvalifikācijas. Nepietiek ar to, ka protam izlasīt likumus. Tāpēc ir jāstudē piecus gadus, lai šos likumus saprastu un tos varētu piemērot.

“Ir vairākas problēmas ar likumu saprātīgu piemērošanu. Parasti tiesības tiek piemērotas pareizi, saskaņā ar pareizu metodoloģiju. Ja tiesnesis piemēro likumu, kas nav saskaņā ar metodoloģiju, tad viņš ir kļūdījies. Ir vairākas juridiskas metodes, kas jākombinē, lai galarezultāts būtu taisnīgs, pareizs un saprotams.

Tiesnesis nevar teikt, ka “esmu pieņēmis lēmumu, bet tas nav pārāk labs, jo tā to paredz likums”. Tiesnesim ir jābūt pārliecinātam par sava lēmuma pareizību, un šī spēja mums ir jāuzlabo,” saka Levits.

Medijos nereti izskan informācija par dažādiem korupcijas skandāliem, piemēram, “Gan Bei”, Rīgas domē un citur. Parasti pirmajā laikā sabiedrībā ir rezonanse šīm lietām, taču tās ar laiku noklust. Tādēļ sabiedrībai var rasties iespaids, ka šīs lietas netiek godīgi iztiesātas, un skaļās lietas kļūst teju par paraugprāvām.

Levits norāda, ka šādas prāvas diskreditē gan likumdevēju, gan tiesu sistēmu, jo tas, ka lietas velkas daudzus gadus bez rezultāta, liecina, ka kaut kas nav kārtībā.

“Te gan jāpiebilst, ka šādu lietu skaits procentuāli ir ļoti neliels. Jāsaka, ka šiem cilvēkiem ir ļoti labi advokāti un viņi spēj izmantot likuma caurumus un nišas. Mums ir jāliek pretī spējīgs tiesnesis.

Tiesneši bieži vai dažkārt nespēj vadīt procesu – tiesnesis ir procesa saimnieks, nevis advokāts. Šeit, protams, ir jautājums par šo tiesnešu kvalifikāciju.

Otrs jautājums ir par to, kā starp trim valsts varas atzariem – likumdevējiem, izpildvaru un tiesu varu, kas savstarpēji ir saistītas, reaģēt uz šādiem ieilgušiem procesiem,” saka Levits.

Viņš uzsver, ka gadījumā, ja likuma robežu dēļ tiesneši nespēj mainīt procesus, tad likumdevēju uzdevums ir mainīt un uzdot tiesai problemātiskos jautājumus atrisināt. Tāpēc tiesiskā valstī ir ļoti svarīgs dialogs starp visām institūcijām.

Nereti šādas lietas, kuras ievelkas uz vairākiem gadiem, ir saistītas ar ekonomiskajiem noziegumiem un lielu naudu. Tādēļ jautājums ir par tiesu neatkarību, kas var ietekmēt visus šos procesus. Eirobarometra pētījumā teikts, ka 39% Latvijas iedzīvotāju tiesu neatkarību vērtē kā sliktu.

Levits pauž, ka primāri tas ir saistīts ar tieslietu sistēmas tēlu. Tiesneša neatkarība nozīmē to, ka viņš uz sava galda saņem lietu un tālāk to bez jebkādas iejaukšanās apstrādā un izlemj.

“Tie, kas dzīvoja padomju laikos, atceras arī “telefontiesības” – kad tiesnesis lemj, un viņam piezvana partijas komitejas vadītājs, kas arī nosaka, kādam lēmumam jābūt. Pašlaik tā faktiski vairs nav. Šāds iespaids par tiesu varas neatkarību īsti neatbilst patiesībai, jo pati tiesību sistēma nodrošina, ka paši tiesneši ir neatkarīgi. Tāpēc arī ir runāts par trim tiesnešiem vienas lietas procesā, jo tādā gadījumā ir grūtāk ietekmēt tiesas procesus,” norāda Levits.

Ēnu ekonomika

Valdība ir definējusi mērķi samazināt ēnu ekonomikas apjomu līdz 18% no IKP. Šobrīd aktuāls jautājums ir - krīzes laikā ir liela nenoteiktība, vai ir iespējams samazināt ēnu ekonomiku un cik lielā mērā pašlaik ir jākoncentrējas uz šo jautājumu.

Pēdējie dati liecina, ka 24% no IKP Latvijā ir ēnu ekonomikas īpatsvars, kas ir ļoti augsts rādītājs. Tāpēc plāns ir samazināt šo rādītāju.

“Viens procents, ko izdodas samazināt no ēnu ekonomikas, valsts budžetā ļaus iegūt vismaz 100 miljonus eiro. Ja pēc plāna samazinātu šo rādītāju no 24% līdz 18%, tad valsts budžets iegūtu aptuveni 600 miljonus eiro, ko varētu izmantot veselības nozarē, izglītībā,” norāda Levits.

Ekonomiskās krīzes situācijā pastāvošos ieradumus un iebraukto ceļu, iespējams, nav tik viegli mainīt, jo grūtākos apstākļos cilvēkiem ir svarīgi, ka ir ienākumi pat tad, ja netiek maksāti nodokļi.

“Gatavība mainīties krīzes situācijā, kad izdzīvošanas jautājums ir galvenais, ir mazāka. Tāpēc arī kritizēju budžeta paketi, kurā ir iestrādāta arī nodokļu reforma. Jā, mērķi ir labi, bet reāli raugoties, esmu skeptisks, vai šajā nedrošības periodā tas var izdoties.

Tāpat jādomā, vai šie pasākumi, kas paredzēti ēnu ekonomikas mazināšanai, neradīs pretēju efektu, kad daļa cilvēku vēl aizies ēnu ekonomikā, jo viņiem būs grūti pārorganizēties.

Tāpēc esmu skeptisks, vai šis ir īstais laiks, kad īstenot nodokļu reformu,” saka Levits.

Valsts pārvaldes efektivitāte

Nereti Latvijā gadās tā, ka pirms vēlēšanām tiek solītas dažādas izmaiņas likumdošanā, tomēr, kad solītāji tiek ievēlēti, tad dažādu faktoru dēļ šie solījumi netiek piepildīti. Levits skaidro, ka Satversmes tiesa ir pateikusi, ka “tukšo solījumu likumi” nav pieņemami, un nav vērts tos iestrādāt likumos. Atsevišķiem likumiem ir jāatspoguļojas arī budžetā.

“Ja tie neatspoguļojas budžetā, tad tas ir tukšs solījums. Tā ir ļoti slikta politiskā kultūra, ka var sasolīt, ko grib.

Protams, ka var sasolīt, ka “pacelsim algas”, “pacelsim pensijas” un daudz ko uzlabosim, taču patiesības brīdī, kad tiek pieņemts budžets, – nereti šie solījumi ir vējā,” saka prezidents.

Līdz šim tā bija ilgstoša prakse, un Satversmes tiesa to ir skaidri pateikusi, ka nav vērts bārstīt tukšus solījumus, jo faktiski partijas pašas sevi tādā veidā diskreditē.

“Tā ir ierasta prakse visā Eiropas Savienībā. Tam, kas ir pieņemts dokumentos vai likumos, ir jābūt atspoguļotam arī budžetā. Domāju, ka Satversmes tiesa ir rīkojusies pareizi, un tas ļaus uzlabot politisko kultūru un nepieļaut tukšos solījumus pirms nākamajām vēlēšanām,” uzsver Levits.

Izglītības un zinātnes kvalitāte un reformas

Zinātnei nav robežu, tomēr Latvijā zinātne ir visai lokāla. Piemēram, Igaunijā piedāvā dažādus pasākumus zinātnes atbalstam starptautiskā jomā. Levits pauž, ka izglītības un zinātnes reforma ir stratēģiski centrāls jautājums Latvijas centrālajai un sabiedrības attīstībai.

“Nevaru iedomāties, kā Latvijas valsts varētu tikt pietiekoši ātri līdzi starptautiskajai attīstībai bez tā, ja mēs neieguldītu papildu līdzekļus zinātnē un izglītībā. Patlaban ir viens jautājums par to, kā jāmaina augstskolu pārvalde, un domāju, ka tas ir pareizais solis, ka universitātēm būtu atsevišķas padomes, kas uzstādītu konkrētus mērķus un pārvaldītu, kā tas notiek praksē,” saka Levits.

Ilgu laiku runāts par to, ka zinātnē ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Ir jomas, kur ir labas iestrādnes, kur mūsu zinātnieki ir pasaules līmenī, un ir jomas, kur ir kritumi. Mums ir jārūpējas par to, lai visa zinātne kopumā celtu savu līmeni un iesaistītos starptautiskā zinātniskajā apritē.

“To var panākt, īstenojot īpašas programmas mūsu zinātniekiem, kā arī uzaicinot zinātniekus no ārpuses, kas varētu mūsu zinātniekus iesaistīt starptautiskajā apritē. Starptautisko zinātnieku uzaicināšana ir vispārpieņemta prakse – to dara arī Lietuva un Igaunija,” saka prezidents.

Viņš saka, ka Luksemburga, kur Levits iepriekš strādājis, agrāk bija valsts bez universitātes. Tomēr, uzaicinot zinātniekus no visas pasaules, ļoti īsā laikā izdevies radīt augsta līmeņa izglītības iestādi, kas dod pienesumu sabiedrībai un ekonomikai.

“Latvijai būtu vērtīgi atsevišķās jomās izsludināt šādas starptautiskas profesūras, kurās varētu pieteikties arī Latvijas zinātnieki. Tad, neatkarīgi no tā, vai tas ir latvietis vai kāds cits, labākais speciālists konkrētajā jomā varētu iegūt šo profesora vietu. Tā ir metode, kas rada kapacitāti tur, kur tās pagaidām nav. Domāju, ka kopumā tas cilvēku skaits nebūs pārāk liels, taču tas var dot labu pienesumu,” uzsver Levits. Viņš piebilst, ka daļu no Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāna var izmantot tieši zinātniskās kapacitātes stiprināšanai.

Prezidents vērš uzmanību, ka vairākas zinātnes jomas funkcionē līdzvērtīgi visā pasaulē, piemēram, fizika. Taču ir vairākas zinātnes nozares, piemēram, vēsture, kas pēta situāciju tieši Latvijā.

“Piemēram – Gulbenes vēsture. Diez vai to varētu salīdzināt ar kādu Indijas pilsētas vēsturi. Tāpēc mēs nevaram mērīt visas zinātnes jomas ar vienu un to pašu mērauklu,” norāda prezidents.

Tāpēc ir jāskatās pēc tā, cik internacionāli salīdzināmas ar zinātnes jomas. Piemēram, eksaktās zinātnes ir starptautiski salīdzināmas, taču humanitārās zinātnes drīzāk būs nacionāli orientētas.

Daudzi latviešu zinātnieki darbojas arī ārzemēs. Viņi labprāt arī vēlētos atgriezties Latvijā, taču pagaidām neredz iespējas šeit atgriezties. Prezidents norāda, ka Latvijai būtu nepieciešama zinātnes politika, kas konceptuāli risina šos jautājumus. Par to atbild Izglītības un zinātnes ministrija, un tai ir dažādi virzieni, kas jānosedz. Taču arī politiskajām partijām pašām ir nepieciešams iesaistīties zinātniskās politikas veidošanā, kam īsā laikā būtu nepieciešams radīt zinātnisko kapacitāti, kas vēlāk radīs atdevi arī tautsaimniecībā.

Covid-19 ietekme uz biznesu un ekonomiku

Latvijai ir pieejami diezgan lieli papildu līdzekļi no Eiropas Savienības fondiem, kas ir paredzēti reformu veikšanai. Piemēram, 37% no šiem fondiem ir jāizlieto tā, lai ekonomika transformētos  zaļākā virzienā. 20% paredzēti digitalizācijai. Ir doti zināmi uzdevumi, un patlaban mēs atrodamies perioda agrā plānošanas stadijā.

“Pašlaik plānošanas procesā iesaistītās puses izsaka vēlmes, kas ir vērstas uz pašreizējo trūkumu novēršanu attiecīgajās jomās. Saskaitot visu kopā, sanāk, ka lielā mērā tā nauda ir paredzēta pašreizējo caurumu aizlāpīšanai. Tas, protams, arī ir svarīgi, taču šī situācija ir vienreizēja - kad mums ir iespēja nevis lāpīt caurumus, bet gan izveidot ko jaunu. Tieši tam ir domāts Eiropas ekonomikas atveseļošanās fonds. Tam jaunajam ir jābūt tādam, lai Latvija nonāktu augstākā pozīcijā, nekā līdz šim,” saka Levits.

Tāpēc nevar saskaitīt kopā visas vēlmes un gaidīt rezultātu. Fondu līdzekļu sadalījumam ir jābūt tādam, kurā ir pateikts, kuras jomas nebūs perspektīvas un kurām jomām būs nepieciešams palielināt kapacitāti, lai varētu ieguldīt šos līdzekļus.

“Tā būtu pareizā pieeja, kā īstenot šo unikālo iespēju. Tomēr es redzu, ka tā nav galvenā prioritāte, tāpēc sabiedrībai, zinātniekiem, ekonomistiem ir jāpievērš uzmanība, kādā veidā noteikt šo papildu līdzekļu plānošanu, lai mēs sasniegtu mērķi – jaunu, kvalitatīvu līmeni, nevis atgrieztos 2019. gada rādītājos, taču ar vairāk aizlāpītiem caurumiem. Tam ir jābūt galvenajai pieejai, runājot par Eiropas fondu līdzekļu sadali,” saka prezidents un piebilst, ka, iespējams, ir kādi neefektīvi uzņēmumi, kuros, iespējams, ir bezjēdzīgi visu laiku pumpēt iekšā līdzekļus.

Ļoti svarīgi šajā kontekstā ir pievērst uzmanību arī nodarbinātības politikai. Pašlaik šī politika ir saskaldīta – par to daļēji atbild Izglītības ministrija, Labklājības ministrija un arī citas ministrijas. Ir jābūt tā, lai cilvēki pēc iespējas ātrāk, arī no mazāk kvalificētām profesijām, pēc maksimāli īsāka laika varētu nonākt tādā darba vietā, kas ir augstāk atalgota nekā iepriekšējā vieta.

“Tomēr te ir vajadzīga politiskā vadība, ko pašlaik es neredzu,” uzsver Levits.

Pozitīvākais 2020. gadā, kas noticis Latvijā, un novēlējums 2021. gadam

Visa pasaule atrodas pandēmijas izraisītā krīzē. Arī šajā kontekstā ir dažas nozīmīgas un pozitīvas tendences.

“No sabiedriskā viedokļa varu redzēt, ka ir aktivizējusies pilsoniskā sabiedrība. Ir radušās kustības, kas radušās pašas no sevis, piemēram, “Paliec mājās!”, kā arī kustības Baltkrievijas atbalstam. Ir aktivizējušās arī esošās pilsoniskās kustības. Mums tas ir ļoti svarīgi kā sabiedrībai, jo mūsu pilsoniskās kustības varbūt nav tik aktīvas.

Likumsakarīgi ir tas, ka tieši pandēmijas laikā pilsoniskā sabiedrība ir aktivizējusies un tas var dot pienesumu valsts attīstībai,” saka prezidents.

Otra nianse, uz ko uzmanību vērš Levits, ir tā, ka tik masveidīgi digitālās prasmes neesam apguvuši nekad. Tas ir liels grūdiens, jo īsā laikā un ātri sabiedrība ir apguvusi digitālās prasmes un to ir iespējams attīstīt vēl tālāk.

“Esmu apmierināts ar reģionālajām vizītēm vasarā un, tiekoties ar iedzīvotājiem, redzēju, ka valda zināms optimisms un pašpaļāvība, neraugoties arī uz to, kas tiek izteikts sociālajos tīklos. Reālie cilvēki domā citādāk nekā tie, kas dominē sociālajos tīklos. Tas arī ir pozitīvs aspekts,” norāda Levits.

Politikas līmenī Latvijai būtu nepieciešams pievērst uzmanību vairākām stratēģiskām nozarēm, kam līdz šim nav pievērsts pietiekoši daudz uzmanības, - veselības un tās organizācijas politika, zinātnes un izglītības politika, zinātnes politika un dažas citas. Pašlaik Latvijai ir dota vienreizēja iespēja pakāpties uz augstāku līmeni, ņemot vērā papildu līdzekļus no Eiropas atveseļošanās fonda.

“Te gan ir jāmaina domāšana, jo vairs nevaram darīt kā līdz šim, kad katrs skatās savu mazo lauciņu un kā to labāk uzlabot. Tad arī kopējais valsts plānojums ir šo mazo uzlabojumu summa. Tas nebūs efektīvi. Mums ir jāskatās uz visu lielo Latvijas laukumu, un tad jāskatās, kur mums jāattīsta, kurām nozarēm ir vajadzīgi lielāki resursi, un tad arī jāskatās, kā cilvēkiem būtu labāk.

Šis skatījums uz valsti kopumā – to es visiem vēlu 2021. gadā!” novēl prezidents.

TVNET lasītājiem un skatītājiem prezidents novēl klusus un pārdomu pilnus Ziemassvētkus, jo tādā veidā vislabāk var pārdomāt gan savu, gan arī valsts dzīvi kopumā.