/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Ministru kabinets strādā pie grozījumiem, kas paredzētu ar datu nesēju atlīdzību (DNA) apliekamo iekārtu sarakstā iekļaut mobilos tālruņus. Tulkojot to cilvēku valodā – turpmāk par mobilajiem telefoniem būs jāmaksā nedaudz vairāk, tāpēc ka tajos iespējams iekopēt vai ierakstīt autordarbus, kurus jau esi iegādājies.
Piemēram, pārfilmēt telefonā kādu filmu, ko esi iegādājies DVD, vai ierakstīt tajā mūzikas albumu, ko esi nopircis kompaktdiskā. Vai arī veikt kādas citas līdzīgas un pilnīgi bezjēdzīgas darbības, ko ar mobilo telefonu mūsdienās dara precīzi neviens pats cilvēks.
DNA ideja ir visnotaļ absurda jau savā būtībā, jo tā paredz, ka lietotājs maksā nevis par to, ka kaut kur kopē failus, bet gan par to, ka viņš kādreiz VARĒTU tos kopēt. Tāds kā sava veida domu noziegums modernā interpretācijā.
Tā kā Autortiesību likums paģēr, ka aizsargājamus darbus personiskai lietošanai drīkst reproducēt precīzi vienā kopijā, sanāk, ka šī nodeva principā ir sava veida indulgence, kas atļauj potenciālu likuma pārkāpšanu nākotnē.
Laikā, kad legālu mūzikas vai filmu un televīzijas straumēšanas platformu abonēšana kļuvusi par ikdienu, DNA noteikšana šķiet sava veida arhaisms. Tam vajadzēja nomirt dabīgā nāvē reizē ar kasetēm, diskiem, USB zibatmiņām un citiem seniliem datu pārvietošanas veidiem.
DNA piemērošana mobilajiem tālruņiem tiek izskaidrota ar to, ka citās Eiropas Savienības valstīs šādi jau tiek darīts. Tomēr būtiski pieminēt, ka, piemēram, Lietuvā šāds likums tika pieņemts vēl pirms 2012. gada. Sekot šim piemēram desmit gadus vēlāk būs tikpat lietderīgi, kā ar papildu nodokļiem aplikt disketes, jo šāds likums 1989. gadā pieņemts Vācijā.