“Badināt nedrīkst barot” – noslēgusies Latvijas Mediju ētikas padomes diskusija par mediju un politiķu attiecībām

Tiešsaistes pasākums tika iesākts ar Ivetas Kažokas, PROVIDUS direktores un vadošās pētnieces, veiktās izpētes prezentāciju par politiķiem un žurnālistiem, par pasaules mediju ētikas pieredzi dažādu problēmsituāciju risināšanai. Domājot par politiķiem un medijiem, parasti tiek izmantotas trīs metaforas. Pirmkārt, viņu attiecības tiek pielīdzinātas tango – kaismīgai dejai, kas ir diezgan neviennozīmīga un kurā katram ir savs skatījums. Otrkārt, tās ir mīlestības un naida attiecības, viņi ir kā “labākie ienaidnieki” un draugi vienlaikus. Trešā, visspilgtākā metafora norāda, ka mediji pret politiķiem ir tas pats, kas suns attiecībā pret laternas stabu. Šīs metaforas parāda, ka mediju un politiķu attiecības ir cieši saistītas, bet tās nebūt nav vienkāršas – ne tikai Latvijā, bet arī citās demokrātiskās valstīs. Iveta Kažoka sniedz lielisku piemēru par Nīderlandi, kurā veiktā aptauja liecina, ka žurnālistu paštēls būtiski atšķiras no politiķu iespaida par žurnālistiem. Tajā 81% politiķu, bet 66% žurnālistu uzskata, ka mediju atspoguļojums pārāk vadās no notikumiem, kā arī 80% politiķu un tikai 49% žurnālistu uzskata, ka mediji politikas saturam pievērš pārāk mazu uzmanību. Tai pat laikā 84% žurnālistu un 68% politiķu norāda, ka politiķi izmanto žurnālistus, lai nopludinātu informāciju, savukārt 67% žurnālistu un tikai 39% politiķu uzskata, ka politiķi sola vairāk, nekā spēj īstenot. Šādu piemēru un pārmetumu ir daudz, kas lieliski ilustrē, ka attiecības starp šīm divām sabiedrībā tik nozīmīgajām profesijām ir visai komplicētas. Runājot par ētikas principiem politiķu un žurnālistu attiecībās, demokrātisku valstu, tostarp Latvijas, pieredzē pamatā ir spēkā vispārpieņemtie žurnālistikas ētikas principi. Stingrāki standarti jāievēro bezpartejiskiem medijiem, piemēram, BBC Lielbritānijā, kā arī sabiedriskajiem medijiem – piemēram, Latvijas Televīzijai, Latvijas Radio u.tml.. Tāpat var būt īpaši stingri noteikumi vēlēšanu laikam, un arī ierēdņiem, ministriem, to birojiem un padomniekiem ir jāņem vērā vairāki ētikas noteikumi, kas var ierobežot viņu rīcības brīvību attiecībā pret informācijas sniegšanu medijiem. 

Atšķirības mediju ētikas un darbības principos redzams arī tajā, kā politikas žurnālisti uztver savu misiju, un dažādās valstīs žurnālistu priekšstats par to, kas viņi ir, ļoti atšķiras. Spānijas lielie politiskie laikraksti ievērojami mazāk rakstīts par politiķu domstarpībām, mazāk izmantos politikas kā spēles retoriku, nekā tas notiek, piemēram, Dānijā, Lielbritānijā un Vācijā. Savukārt Lielbritānijā aptuveni 10% no politikas atspoguļojuma ir par politiķu privāto dzīvi, bet tas teju nekad netiktu darīts medijos Spānijā un Dānijā. Tāpat pastāv pamatīgas atšķirīgas starp veidiem, kā mediji atspoguļo politisko informāciju, un to lielā mērā nosaka kultūru un sabiedrību atšķirības. Piemēram, Vācijā, Polijā un Zviedrijā ierastā prakse ir saskaņot politiķu citātus un publicēt informācijas avotu, toties Itālijā, Francijā un ASV bieži tiek publicēta anonīma informācija. Tai pat laikā ļoti atšķirīga mediju un politikas kultūra var būt ne tikai ASV un Eiropas salīdzinājumā, bet arī tuvām kaimiņvalstīm, piemēram, Vācijai un Francijai. Tas liecina, ka politiķu un žurnālistu attiecību spektrs jebkurā valstī var variēt no totālas sadarbības uz savietojamām attiecībām ar zināmu spriedzi līdz pat pilnīgai sāncensībai. Noslēgumā Iveta Kažoka rezumē, ka politiķu un žurnālistu attiecības ir maz regulēta joma – uz to reti kad attiecas kas vairāk, kā tikai vispārējie žurnālistikas standarti, tieši tādēļ dažādās sabiedrībās attiecības starp žurnālistiem būs atšķirīgas un paražās balstītas. Ideālā gadījumā politikas žurnālists un politiķis nav ne draugi, ne ienaidnieki, bet viņu starpā pastāv konstruktīva spriedze. 

Pasākumu turpināja PricewaterhouseCoopers Legal zvērināta advokāta Benno Butuļa veiktās izpētes “Valsts nodrošinātā mediju nozares finansējuma korelācija ar preses brīvības indeksu un valsts finansējuma sazobe ar mediju vides attīstību” prezentācija. Attiecībā uz valsts nodrošināto mediju finansējumu, tas ir iedalās divos virzienos – finansējumu sabiedriskajam medijam un valsts atbalstu privātajam medijam. Privāto mediju atbalsta iespējas Eiropas kontekstā ir daudzšķautņainas – pamatā tas ir satura atbalsts, bet tas var būt arī atbalsts nodokļu politikas formā, piegāžu un darbības atbalsts, kā arī citi atbalsta mehānismi. Ārvalstīs, piemēram, Lietuvā, Dānijā, Francijā, Beļģijā u.c., atbalsts privātajiem medijiem ir ievērojamāks nekā Latvijā – tur PVN samazināts līdz aptuveni 5%, maksimāli sasniedzot 10%, kamēr Latvijā privātajiem medijiem PVN ir 12% apmērā. Protams, privāto mediju finansēšanas apjoms un atbalsta mehānismi ir atkarīgi no katras valsts iespējām, tomēr nevaram aizmirst, ka arī privātajiem medijiem ir būtiska loma spēcīgas demokrātijas veidošanā. Savukārt attiecībā uz sabiedriskā medija finansēšanu, tas ir viens no būtiskākajiem valsts uzdevumiem – neatkarīgs sabiedriskais medijs ir viens no pīlāriem, kas veido demokrātisku sabiedrību. Latvijā sabiedrisko mediju budžets ir aptuveni 28 miljoni eiro, to sastāda dotācijas un vēl šī brīža darbība reklāmas tirgū. Jau nākamgad paredzēta pilnīga sabiedrisko mediju izeja no reklāmas tirgus, kas var vēl vairāk saasināt esošo situāciju un “cīņu” par budžetu, kā arī radīt praktiskus šķēršļus mediju darbam un attīstībai, un jau šobrīd līdzekļu nepietiekamība un budžeta plānošanas problēmas praktiski ietekmē mediju brīvību un lēmumu pieņemšanu. Butulis mediju finansēšanas jautājumus ir skatījis arī starptautisku žurnālistikas kvalitātes radītāju, piemēram, Demokrātijas transformācijas, Pasaules preses brīvības un citu indeksu, kontekstā. Runājot konkrēti par Pasaules preses brīvības indeksu, tajā tiek vērtēts valstu stāvoklis žurnālistikas kvalitātē. Kā svarīgākais kritērijs izvirzīta politiskā neatkarība – jo atklātāka politiskā ietekme valstī, jo zemākā vietā tā ierindojas, kā tas vērojams Ziemeļkorejas, Ķīnas, Vjetnamas un Irānas gadījumos. Toties augšgalā ar lielisku neatkarību atrodas Norvēģija, Somija, Dānija un Zviedrija. Latvija šajā sarakstā ierindojas 22. vietā, savukārt mūsu kaimiņvalsts Lietuva, kurā ir apjomīgāks mediju finansējums, atrodas 28. vietā, bet Igaunija – 14. vietā. Tātad tieša korelācija starp finansējuma apmēru un preses brīvību, kā arī demokrātijas kvalitāti nepastāv. Benno Butulis pauž, ka šie indeksi atspoguļo zināmas tendences, taču nespēj parādīt ekonomiski trauslās vietas finansējuma piešķiršanā. Proti, lai gan Latvija ierindojas relatīvi augstu šajos rādītājos, tas nenozīmē, ka Latvijā nav ievērojamas problēmas attiecībā uz šiem jautājumiem. Viņš uzsver, ka mediju neatkarība ir konstitucionāli aizsargāta vērtība, un pietiekams un prognozējams finansējums ir priekšnoteikums neatkarībai. Vadoties pēc pasaules prakses, iespējamie risinājumi, kā situāciju Latvijā varētu uzlabot, ir dažādi. Viens no tiem varētu būt obligāta sabiedrības iesaiste medija finansēšanā, ievērojot samērīgus izņēmumus. Protams, ir iespējami modeļi ar citādāku finansējumu, taču svarīgākais ir, lai prognozējamā finansējuma daļa būtu ievērojama.

Otrā pasākuma daļa norisinājās kā diskusija, kurā Iveta Kažoka, Jaunās konservatīvās partijas senators, pasniedzējs un Austrumeiropas politikas eksperts Andis Kudors, kā arī TVNET žurnālists un topošais politologs Iļja Kozins centās “ievietot komatu” teikumā “badināt nedrīkst barot” un rast atbildi uz jautājumu par šābrīža situāciju (status quo) mediju un politiķu attiecībās Latvijā. Atklājot diskusiju, Iļja Kozins norāda, ka labā, spēcīgā demokrātijā mediju “barošana” ir pašsaprotama lieta, un pēc būtības mediji, it īpaši sabiedriskie, ir “jābaro”. Tomēr, viņaprāt, mehānismi, kā sabiedriskie mediji Latvijā tiek finansēti, ir nepieņemami. “Salīdzinot ar Vāciju, kur sabiedrisko mediju finansējums ir piesaistīts noteiktam nodoklim, kas to arī padara parsabiedrisko mediju, ko finansē katrs cilvēks, tad Latvijā finansējums nav pastāvīgs, piemēram, Latvijas Radio 4 gadījumā katru gadu par finansējumu bija atsevišķi jālemj. Šāda kārtība, kur ministri katru gadu nolemj, cik liels finansējums konkrētajam sabiedriskajam medijam ir jāpiešķir, man šķiet ne visai pieņemama. Par to būtu jālemj un ar nodokļu maksājumiem arī jāatbalsta visai sabiedrībai, lai nodrošinātu sabiedrisko mediju kvalitāti un darbošanos sabiedrības interesēs,” stāsta Kozins. Andis Kudors, paužot savu personīgo redzējumu, skaidro, ka nav šaubu, ka mediju finansējumam jābūt stabilam, paredzamam un pietiekamam. Vienlaikus viņš uzsver, ka atbilstošam finansējumam ir jāiet roku rokā ar kvalitatīvu mediju darbu. Savukārt Iveta Kažoka uzskata, ka jautājums nav vairs tikai sabiedriskajiem medijiem. Protams, sabiedriskajiem medijiem ir jābūt labi finansētiem no valsts puses, lai tie būtu redakcionāli neatkarīgi un varētu īstenot savu sabiedriski svarīgo misiju, bet šobrīd, kad ir tik ļoti mainījušies apstākļi un apsvērumi, lai komercmediji varētu pastāvēt, piemēram, mainoties tehnoloģijām, tie vairs nevar rēķināties ar labiem ieņēmumiem no reklāmas, valstij būtu vairāk jāatbalsta arī šie mediji. Tas nepieciešams, lai papildus sabiedriskajiem medijiem pastāvētu un iedzīvotājiem būtu pieejamas arī citas alternatīvas. Viņasprāt, apzināts valsts atbalsts šajā jomā ir kritiski svarīgs, lai balstītu šobrīd drūpošo komerciālo mediju telpu.

Apskatot jautājumu par to, kāda ir Latvijas politiķu un mediju savstarpējā komunikācija, Iļja Kozins norāda, ka, vērtējot pēdējo Saeimas sasaukumu, politiķu komunikācija varētu būt daudz augstākā līmenī. Tomēr arī žurnālisti mēdzot pārspīlēt, pārāk emocionāli uztvert un atspoguļot dažādas situācijas. Tādēļ Kozins uzskata, ka politiķiem un žurnālistiem vajadzētu rīkoties viedāk un būt iecietīgākiem vienam pret otru, turklāt tas neizslēdz to, ka žurnālisti un mediji turpina darboties kā sabiedrības interešu sargsuņi. Andis Kudors piekrīt, ka abu pušu savstarpējai komunikācijai jābūt cieņpilnai un iejūtīgākai nekā līdz šim. Viņš norāda, ka politika Latvijā ir agresīva vide, kurā būt nepārtrauktā “komunikācijas kautiņā” nav pieņemami, tādēļ kā žurnālistiem, tā politiķiem ir jāuzņemas atbildība, veidojot savstarpējās attiecības. Iveta Kažoka vērš uzmanību uz, viņasprāt, būtiskāko jautājumu mediju un politiķu attiecībās – kā izveidot tādu mediju sistēmu, kur nepazūd sabiedriski svarīgais saturs, kur medijiem ir pietiekami resursi, lai to veidotu, un kur attiecības ar politiķiem ir ne naidīgas, ne pārlieku draudzīgas un noteikti ne atkarīgas no finansiālajiem aspektiem? Vienlaikus vislielākais izaicinājums ir, kā neļaut politiķiem, kuriem nav pārāk labi nodomi attiecībā uz sabiedrības attīstību un nākotni, sagraut demokrātijas institūciju, kurā mediji vēl aizvien ir pietiekami spēcīgs balsts. Tāpat Kažoka uzsver atbildību, kas jāievēro abām pusēm. Viņa norāda, ka demokrātiskā sabiedrībā politiķi tiek uzraudzīti vairāk, jo no politiķa lēmuma ir daudz lielāks svars, nekā no, piemēram, viena žurnālista lēmumiem. Ja mediju atbildībā pēdējo gados ir pamanāms progress, tad politiķu atbildībā vērojams tieši pretējais, turklāt politiķiem mūsdienās vairs nav nepieciešamas labas vai pat neitrālas attiecības ar žurnālistiem, jo informāciju savai auditorijai politiķi var nodot citos kanālos, tostarp ar sociālo tīklu starpniecību. Papildus esošajiem dalībniekiem diskusijai pieslēdzās arī RSU Komunikācijas fakultātes prodekāns un docētājs, partijas “Attīstībai/Par!” biedrs Ainārs Dimants, kurš savulaik bijis arī NEPLP priekšsēdētājs. Ainārs Dimants piekrīt Ivetai Kažokas viedoklim, norādot, ka politiķu un mediju attiecību jautājumā bumba lielākoties ir politiķu laukuma pusē. Vienlaikus viņš uzsver, ka mediju sistēma nevar būt pakļauta politiskajai sistēmai – nedrīkst būt tā, ka “tas, kurš maksā, pasūta mūziku”. Viņaprāt, svarīgākais mediju un politiķu attiecībās ir profesionālisms – pie politiķu profesionālisma pieder mediju politikas kompetence par mediju lomu demokrātiskā iekārtā, sākot ar varas dalīšanas principu. Savukārt žurnālistu profesionālā kompetencē ietilpst notikumu atspoguļošana pēc to būtības. Viņš uzskata, ka fokusam nevajadzētu būt uz pašiem procesiem un žurnālistiem nevajadzētu iet politiskās dienaskārtības pavadā, bet gan koncentrēties uz politiķu pieņemto lēmumu atspoguļošanu. 

Vaicāts, kāda ir mediju loma dezinformācijas atspēkošanā un vai medijiem jāiesaistās cīņā ar viltus ziņām, Iļja Kozins neuzskata to par cīņu. Protams, atsevišķi ir jāizceļ dažādi projekti, piemēram, Re:Baltica īstenotais Re:Check, kur tiek pārbaudīti konkrēti fakti un apgalvojumi, tomēr, viņaprāt, vienīgā mediju loma dezinformācijas apkarošanā ir savu pienākumu pildīšana maksimāli kvalitatīvi, atbildīgi un pilnā apmērā. Arī Iveta Kažoka piekrīt Kozina teiktajam, uzsverot, ka žurnālistu misija ir sniegt sabiedrībai tai nepieciešamo informāciju. Runājot par dezinformāciju, viņasprāt, svarīgas ir divas lietas – pirmkārt, kas ir dezinformators un kas aiz tā visa stāv. Parasti Latvijas žurnālisti vismaz lielākajos un kliedzošākajos gadījumos ir centušies noskaidrot, kas un ar kādu motivāciju ir izplatījis dezinformāciju. Otrkārt, ja žurnālisti redz, ka sabiedrībā par kādu jautājumu veidojas aplams skatījums, kas nav faktos balstīts, būtu nepieciešams sagatavot materiālus, kas skaidro, kā ir patiesībā. Vēl viena lieta, uz ko Kažoka vērš uzmanību un kas ir kļuvusi izplatītāka tieši pēdējo gadu laikā, patiecoties sociālo tīklu popularitātes pieaugumam un dezinformācijas kā Krievijas politiskās cīņas ieroča izmantošanai, ir faktu pārbaude. Viņai uzskata, ka tā ir svarīga lieta, bet nav pārliecināta, ka ar to jānodarbojas žurnālistiem. Tā drīzāk varētu būt citas, atsevišķas profesijas kompetence. 

Tiešsaistes diskusijas “Mediju un politiķu attiecības: badināt nedrīkst barot” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.