Covid-19 ir sniedzis vairākas rūgtas, taču noderīgas mācības par pārvaldību. Daudzas no pasaules bagātākajām valstīm ar krīzi netika galā tik labi, kā bija bija gaidījušas, kamēr nabadzīgākas, blīvāk apdzīvotas un trauslākas valstis pārspēja cerības. Šī atšķirība raisa nopietnus jautājumus ne tikai par veselības aprūpes sistēmas vadību, bet arī par pārvaldes stāvokli pasaules lielākajās un vecākajās demokrātijās.

Pavisam īsi pirms pandēmijas sākuma vairāku lielu fondu koalīcija publicēja Globālo veselības drošības indeksu (GHSI), kurā pasaules valstis sarindotas pēc spējas novērst, identificēt un ziņot par infekcijas slimību, kā arī strauji reaģēt uz slimību uzliesmojumiem. "Nav pārsteigums, ka labākus rezultātus indeksā uzrādījušas valstis ar augstāku ienākumu līmeni," tolaik rakstīja "Statista" datu žurnālists. Kā valstis, kas "ir vislabāk sagatavotas cīņai ar pandēmiju", tika nosauktas ASV un Lielbritānija.

Gadu vēlāk šāds novērtējums šķiet absurds. Kā norādīts septembrī publicētā pētījumā, "desmit Covid-19 vissmagāk skartās valstis, rēķinot mirušo skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ir GHSI pirmajā divdesmitniekā".

Protams, vēl ir par agru dziedāt slavas dziesmas kādam "veiksmīgajam modelim", kā uzvarēt pandēmiju. Jauni slimības viļņi skar pat tās valstis, kuras domāja, ka ir guvušas virsroku pār vīrusu. Taču skaidrs ir tas, ka dažas valdības savus resursus, iemaņas un institūcijas ir lietojušas daudz efektīvāk nekā citas. Īpaši interesantas ir trīs valstis, kuras bija ierindotas GHSI beigu galā.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X