Covid-19 teritorija ⟩ Viena diena stacionārā "Gaiļezers" (1)

7:02

Izejam no dakteres kabineta, dodamies uz Toksikoloģijas un sepses klīniku. Šeit šobrīd atrodas smagākie Covid-19 pacienti, tādēļ tiekam vien līdz nodaļas durvīm. Kādreiz te atradās tikai Toksikoloģijas un sepses klīnikas nodaļu pacienti, taču šobrīd liela daļa klīnikas vietu paredzētas koronavīrusa slimniekiem. Un te kļūst skaidrs, kāpēc apkārt neredz tik daudz pacientu un valda klusums – visi koronavīrusa pacienti ir izolēti, pie viņiem var iekļūt tikai pilnā aizsargekipējumā, kura apģērbšana un novilkšana jau ir atsevišķa sižeta vērta. Daktere uzzina vajadzīgos datus, dodamies tālāk.

7:16

Atpakaļ dakteres kabinetā. Galds nokrauts ar tabulām, grafikiem un pierakstiem. Trūkst roku – aizvien vairāk saslimst paši mediķi. Jāsagatavojas sapulcei pulksten 8:30, kurā tiksies visa RAKUS vadība, lai apspriestu situāciju katrā no ārstniecības iestādēm.

7:22

Dodamies uz NMPUK (neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku), kur tiek ziņots par situāciju aizvadītajā diennaktī. Seko ziņojums par SARS COV 2 infekcijas pacientiem smagā stāvoklī, kuru plaušās aizvein vairāk novērojami "matstilki" – tās ir zonas, kas datortomogrāfijas izmeklējuma uzņēmumos paliek baltas, norādot vietas, kur plaušās vairs nenotiek oksigenācija – nepiekļūst skābeklis. 80%, 25%, 60% – plaušu bojājumu pakāpes pacientiem. Neskaitot Covid-19 pacientus, te nonāk arī tie, kam pilnas galvas asiņu un krampju lēkmēs pārkostas mēles. Tiek lemts par mediķu sadalījumu darbam.

8:07

Kavējam. Gaitenī satiekam rezidentus, kam ātri tiek paskaidrots, kurp jādodas. Turpat satiekam arī Infekciju uzraudzības dienesta vadītāju Māri Liepiņu, kas izkatās saguris un jautā, vai drīkst lamāties kameras priekšā. Situācijas apraksts no viņa puses beidzas ar to, ka viss ir "pī". Daktere Peiča nopūtā piekrīt. Tiek izrunāti tekošie darbi, dodamies tālāk. Apbur dakteres Peičas spēja nezaudēt optimismu, saglabāt mieru, un visus uzmundrināt – "Galvenais nezaudēt sevī pozitīvismu!" – nosaka daktere, turpinot skrējienu pa slimnīcas gaiteņiem ar ātrumu 2,5 soļi sekundē.

8:15

Esam atpakaļ dakteres Peičas kabinetā, gaidām sapulci. Mums pievienojas galvenā māsa. Lielu daļu kolēģu abas mediķes vēl nav paspējušas satikt, noteikti arī tādēļ, ka ierasto tempu kavē mūsu filmēšanas komanda.

8:30

Sākas sapulce. No katra stacionāra tiek ziņots par kopējo pacientu skaitu, smagi slimajiem, izrakstītajiem pacientiem, pēdējo no kuriem gan ir salīdzinoši maz. Tiek spriests par vairāk telpu pielāgošanu Covid-19 slimnieku vajadzībām un tiem pacientiem, kuriem vēl nav gatavi testu rezultāti. Tiek ziņots par vēl lielāku skaitu saslimušo mediķu. Kolēģi ziņo, ka vietu pie viņiem nav un arī neatbrīvosies, tikai gadījumā ar letālu iznākumu. Atkal jāmaina strādājošo mediķu plāns un izvietojums.

9:02

Dodamies skrējienā, lai novirzītu darbam ar Covid-19 pacientiem mediķus, kas ir veseli. Pa ceļam apmeklējam arī potēšanās kabinetu – lai gan vakcīnas ir saņemtas, milzīgu resursu prasa arī vakcinācijas organizēšana, jo aizņemti ir visi. Daži ārsti piedāvā sapotēt savas nodaļas. Pat nevaru konkrēti saskaitīt, ar cik cilvēkiem tika pārrunāts dienas plāns mazliet vairāk kā stundas laikā, bet vismaz 10 ārstu uzvārdi tika nosaukti, samainīti vietām, apzināti. Pie gandrīz katra pienākts individuāli un izskaidrots, kas un kāpēc. "Protams, dakter, jā, varēšu. Ko lai dara, ja visi slimo?"

10:05

Dakterei Peičai jau bija jābūt Anestezioloģijas un reaminatoloģijas vadošo speciālistu sapulcē. Mēs ar Juri atkal paliekam aiz durvīm. Dakteres nav aptuveni stundu.

11:12

Esam atpakaļ dakteres Peičas kabinetā. Līdz šim brīdim un sākot no plkst. 6:40 esam apsēdušies tikai uz sapulces laiku, nerunājot par kafijām, pauzēm, vai manā gadījumā – iespēju aiziet uzpīpēt. 

11:28 – 12:15

Intervija. Juris tiek nodots kolēģiem tālākai filmēšanai, daktere Peiča dodas atpakaļ skrējienā. Un tā bija tikai puse darba dienas salīdzinoši mierīgā maiņā.

Kā paiet jūsu ierastā darba diena?

Principā darba diena mums skaitās astoņas stundas, bet šajos laikos tāda garuma darba diena neeksistē. Mums diena sākas pulskten 6:30, es parasti jau mājās apkopoju datus, lai diena paiet salīdzinoši mierīgāk. Ierodoties darbā, jāierēķina laiks arī uz pārģērbšanos. Un tad sākas pirmās piecminūšu sapulces, bet dienas problēmas parasti ievieš dažādas korekcijas, un viss plānotais var mainīties piecu minūšu laikā. Pats svarīgākais mans darbs – es apkopoju visu informāciju un mēģinu palīdzēt kolēģiem un pacientiem nodrošināt ārstniecības procesu, lai katrs  saņem palīdzību – gan ārstiem jābūt savās vietās, gan visām aktuālajām problēmām jābut atrisinātām.

Dzirdējām, ka trūkst ne vien ārstu, bet arī medmāsu un sanitāru. Kādēļ katrs darbinieks no ārstniecības iestādes komandas ir tik svarīgs pilnvērtīga ārstniecības procesa organizācijai?

Tātad, ārsts nodrošina ārstniecības procesu – veic izmeklēšanu, nozīmē ārstēšanu, vada ārstniecības procesu. Medicīnas māsa ir tā, kas ar pacientu ir ikdienā – nodrošina terapijas un aprūpes procesu saņemšanu. Sanitārs vai māsu palīgs ir tas, kas tehniski nodrošina transportēšanu uz izmeklējumiem, gultu klāšanu, ēdiena piedāgi utt. – šie visi speciālisti sadarbojas roku rokā, un tas ir liels komandas darbs. Kopumā RAKUSā mums ir vairāk nekā 4600 darbinieku, un saslimušo / veselo darbinieku skaits mainās dienu no dienas. Ja pirms divām nedēļām es teiktu, ka izteikti slimoja sanitāri un māsas, un vien nedaudzi ārsti, tad tagad šī proporcija ir mainījusies – tagad ir vairāk ārstu, kas slimo, un sanitāri ar māsām jau atgriežas darbā. Vismaz no mūsu darbiniekiem neviens nav teicis, ka vairs nevēlas strādāt.

Kā medicīniskais personāls var inficēties? Esam dzirdējuši par sanitārajiem drošības pasākumiem, aizargtērpiem utt.

Ir dažādi. Medicīnas personāls var saslimt arī jebkur citur ārpus darba vietas – veikalā vai jebkurā sabiedriskā vietā, kur notiek drūzmēšanās vai nav tīrītas virsmas. Bet, protams, iespējama arī pārnese stacionārā no pacientiem uz darbiniekiem, ja netiek ievēroti kādi drošības pasākumi. Arī mums darbinieku vidū, kad sākās šis otrais vilnis, bija tādi, kas neticēja, ka šis vīruss ir, staigāja bez maskām, neievēroja roku higiēnu... tā ka – tas var būt visur.

Vai šobrīd "ticība" ir mainījusies?

Es nevaru atbildēt par visiem, bet joprojām var dzirdēt, ka kādam tas šķiet izdomāts un neīsts, bet es gribētu ticēt, ka tas ir mazākais procents cilvēku. Visbiežāk gan jāteic, ka, ja tas izglītotības līmenis ir zemāks, ja mēs maz lasām, skatām tikai viena veida informāciju un ticam tai, tad, visticamāk, arī rodas krasas noslieces uz vienu vai otru pusi – tas arī veido  dažādību cilvēku domāšanā un attieksmi pret dažādām lietām.

Kā jūs komentējat populāro viedokli par ar Covid-19 slimo personu "pārlieku lielās" statisktikas jautājumu?

Es droši vien komentēšu no stacionāra puses – redzot tos pacientus, kas pie mums ārstējas, sevišķi Toksikoloģijas un sepses klīnikā, šos te smagos pacientus, vai Bīstamo infekciju nodaļas pacientus – ziniet, ja mēs radioloģiski redzam izmaiņas plaušās, kuras daļai pacientu ļoti strauji progresē, tā straujā pasliktināšanās, kas mēdz būt pēc 6-8 dienām, plaušu izmaiņas var redzēt pat skatoties bildē. Tiem neticētājiem tad jāsaka, ka kāds šīs izmaiņas ir uzzīmējis tajā tomogrāfā. Daudziem pacientiem jāveic intubācija vai jānodrošina skābekļa terapija ar augstas plūsmas nazālajām kanilēm vai ar neinvazīvo ventilāciju, jo viņi nevar paelpot šo plaušu bojājumu dēļ. Mēs visi priecātos, ja visiem, kam būtu pozitīvi Covid-19 testi slimība norisinātos vieglā stāvoklī, bet tāda nav reālā situācija. Aicinu neticētājus nākt un pastrādāt pie mums par sanitāriem, veltīt savu laiku un enerģiju, lai palīdzētu tiem, kuri nonākuši stacionārā un sastapušies ar to sajūtu, kuru nevar tik viegli aizmirst – bailēm neelpot.

Runājot par mirušajiem – nosaucot daudzus, tiek pieminētas blakus slimības – kas tās ir?

Gan sportisti, gan smeķētāji – visi cilvēki slimo. Covid-19 infekcija var būt noteicošā, bet var būt arī – blakus slimība. Bet bakus slimība lielā daļā variantu nebūtu saasinājusies vai dekompensējusies, ja tai neuzslāņotos Covid-19 infekcija. Protams, biežāk sastopams, ka Covid-19 infekcija ir bijusi vadošā vai noteicošā, bet, var būt tā, ka cilvēks, piemēram, ir saslimis ar Covid-19 infekciju, un fonā viņam ir tikai dažreiz nedaudz paaugstināts asinsspiediens, bet zāles viņš nelieto un dzīvo aktīvi. Tad  var gadīties, ka uz Covid-19 fona un ar viņa aterosklerotiskajiem asinsvadiem veidojas miokarda infarkts. Un tad akūtais koronārais sindroms vai miokarda infarkts būs primārais, un Covid-19 infekcija – kā fons.

Šādā gadījumā, ko norāda kā nāves iemeslu?

Šādā gadījumā nāves iemesls ir miokarda infarkts.

Vai krīzes laikā ir izkristalizējies arī kaut kas pozitīvs darba procesā?

Protams, ka ir arī pozitīvās lietas, ko mēs identificējam no šī visa procesa – katra krīzes situācija parāda visu cilvēku būtību, attieksmi, izturību, optimisma slieksni. Mēs esam sapratuši, ka, ja vien tādas iespējas būs, protams, vienā palātā pacientiem jābūt pēc iespējas mazāk. Varbūt medicīnas personāls vairāk pievērsīs uzmanību tieši šiem infekcijas riskiem un to kontrolei, kas ir ļoti svarīgi – un te katrs no mums ieliek savu artavu, ievērojot higiēnas prasības. Un, protams, cilvēku sadarbība un komandas darbs pēc šī pusotra mēneša ļoti intensīva darba, vismaz manā redzeslokā, ir labāks.

Vai šī ir smagākā krīze, ar ko stacionārs ir saskāries?

Ja mēs atceramies, piemēram, Maximas traģēdiju... tādi īslaicīgi nozīmīga apjoma notikumi ir bijuši, bet šis ir tāds ilgākais, nepārtrauktākais, mokošākais...

Jūsu personīgajā dzīvē – kā pret situāciju attiecas jūsu ģimene?

Mana ģimene ir atsaucīga. Mans vīrs arī strādā ārstniecības jomā, un viņš redz "šo drēbi no iekšpuses", kā saka. Ģimene saprot, ka uz šo brīdi jāsaspringst vairāk pašiem, tās "mammas ir mazāk". Un mazā meita man bieži saka: "Ko tu ar to darbu! Nu atnāc beidzot pie manis padzīvoties! Tu atnāc no darba, un tad vēl sēdi un dari... ". bet tas ir tāds laiks – viņš paies, un ceram, ka viss atkal būs labi.

Ja filozofiskais vērtējums, tad mans personiskais viedoklis ir tāds, ka šis laiks mums ir devis iespēju padomāt par šīm  globālākajām dzīves vērtībām, jo neba veikali un dāvanas ir tas svarīgākais, bet kopā būšana, kas šobrīd arī daudziem ir liegta. Šis fakts mums ir devis to apziņu, ka tas ir svarīgi, nevis taisīt ballītes un ciemoties. Visas garīgās vērtības mēs spējam vairāk novērtēt šādos apstākļos, kad pasaules notikumi ir tādi, kādi viņi ir. Un mums varbūt ir biežāk jāieklausās sevī, lai saprastu, kas ir svarīgākais šajā dzīvē.