Kā pa īstam ir būt Kurta mammai? Ketijas Karlsones patiesi skarbais un emocionālais stāsts (1)

Ketija ir dubultjaudīga, enerģiska un iedvesmojoša sieviete, kuru apbrīno ikviens, kurš zina Kurta stāstu. Kurta kafija ir ģimenes izveidots projekts bērna nākotnei, rehabilitācijai un atpūtai. Šoreiz vairāk par to, kā pa īstam ir būt Kurta mammai.

“Brīdī, kad es sastapos ar Kurta nevarību, man likās, ka tieši viņš man ir iedevis dubultu enerģiju. Man ir žēl izniekot savu laiku un vienkārši nosēdēt malā,” raidījuma vadītājai Maijai Rozītei-Krištopanei stāsta Ketija.

Skaties video, cik emocionāli abas sievietes par šiem vārdiem apraudas...

Kurta vizuālais tēls varbūt neiet kopā ar viņa nevarēšanām: “Daudzi pēc bildēm īsti nesaprot, kāda dzīves īstenība ir Kurtam un kāda ikdiena ir ģimenei.

Kurts nerunā, nestaigā, pats neēd, viņš nevar paprasīt ēst vai dzert. Mums nav komunikācijas ar kaut kādas zīmju valodas palīdzību – komunikācija ir tik daudz, cik mamma var sajust bērnu. Tas ir kaut kas savādāks.”

“Man ļoti patīk, ka mans vīrs ir arī mans labākais draugs un uzticības persona, tāpēc ikdienā kaut kādas lietas ir ļoti viegli risināt un pārrunāt. Nekas nav slēpjams. Brīdī, kad viņam vajag mani vai man viņu, mēs viens otram esam balsts. Un vakarā mēs varam pārrunāt gan dienas gaitas, gan tālākos mērķus.

Mēs abi divi neesam no tiem, kas iesēžas komforta zonā. Mēs esam riskētāji un mūsu dzinulis nav nauda. Protams, ir Kurta izmakstas un nepieciešamības, bet biznesa sfērā skatoties, mēs to nedarām naudas dēļ.

Un te arī ir rezultāts – mēs darām to, kas mums patīk, un arī citi novērtē ko un kā tu dari,” par uzņēmējdarbību stāsta Ketija.

Dzīves lielākais pārbaudījums ir dēla Kurta slimība: “ Kurtam diagnosticēja epilepsiju trīs mēnešu vecumā. Mums nebija randiņu perioda, bija pirmais bērns, otrais bērns un sākās visas problēmas. Bet tā kopīgā cīņa un vēlme rakt, meklēt, nepadoties – tas viss mūs tikai šo gadu laikā ir stiprinājis.

Problēmu un situāciju ir bijis tik daudz, ka man problēmas vairāk nešķiet problēmas. Mani reizēm grūti pārsteigt ar problēmsituācijām, jo man liekas, ka tie ir sīkumi. Pupu mizas.”

Vai ir izredzes, ka Kurta stāvoklis varētu uzlaboties?

“Es nezinu. Lielākoties ar šādu diagnozi bērni dodas sēdēt uz mākoņa maliņas pirmā gada vecumā. Kurts pats fiziski ir ļoti spēcīgs bērns. Kurts neslimo – viņam nav puņķu, viņam nav klepus, visa māja var slimot ar rota vīrusu, viņam nekas nekaiš. Viņa imunitāte ir ļoti spēcīga un viņš tiešām ir varonis. Bet vai mēs varam kaut ko darīt epilepsijas ziņā? Rokas dažreiz nolaižas. Tad atkal sarosos. Es it kā negribu sev ļaut samierināties,

bet tai pašā laikā viens brauciens uz Krieviju uztaisīt analīzes izmaksā apmēram astoņus tūkstošus.. Bet es joprojām gribu ticēt brīnumiem.

Epilepsija mēdz vienkārši pāriet. Kāpēc, lai es neticētu, ka arī ar Kurtu var notikt brīnums?” Par ceļu uz labāku dzīvi spriež Kurta mamma.

Par Kurta kafijas namiņu un bērniņa pieņemšanu: “Man vienmēr tas ir bijis daudz vieglāk, tāpēc, ka man arī brālis ir ar īpašām vajadzībām. Esmu daudz strādājusi arī ar citiem īpašiem bērniem. Man tā savā ziņā bija ikdiena. Manam vīram, protams, ir savādāk.

Dēls vīrietim – tās ir citas attiecības, ekspektācijas un stereotipi. Viņam gāja ļoti grūti.

Sabiedrības pieņemtie uzskati neļāva viņam atļauties to kādam teikt, vai braucot ciemos viņš iedomājās, ka Kurtiņu varētu neņemt līdzi… Kafijas namiņa izveide bija liels solis un tiešām mainīja manu vīru. Tas viņam ļāva beidzot pieņemt un reizē atlaist no sevis šo smago nastu. Un tagad mēs ar lepnumu varam teikt – jā, mēs esam tie vecāki, kas kaut ko tādu izveidoja.”

Visa epizode skatāma te.

10 nedēļu garumā pie Maijas Rozītes-Krištopanes dzīvesstila raidījumā Femme Fatale viesojās 10 iedvesmojošas, gudras, reizēm visu varošas, reizēm perfekti neperfektas dažādu profesiju pārstāves.​