Ārkārtējā situācija un ar to saistītie ierobežojumi ieviesuši ievērojamas pārmaiņas mūsu ikdienas gaitās. Daudziem, gluži kā man, parādījās krietni vairāk brīvā laika un galvā iezagās ideja – varbūt šo laiku sākt atvēlēt videospēlēm.
Jāteic, ka mana pieredze datorspēlēs, neskaitot pāris nebūtiskus izņēmumus, bija apstājusies iepriekšējā tūkstošgadē. Proti, vienīgā spēle, ko joprojām regulāri spēlēju, ir 1998. gadā iznākusī “Heroes of Might and Magic III”. Tā ir izcila un mūžam aktuāla žanra klasika, visi, kas apgalvo pretējo, ir neko nesaprotoši nejēgas.
Kad apjautājos draugiem, kas orientējas arī mūsdienu videospēļu pasaulē, lielākā daļa (protams, neskaitot augstākās rases pārstāvjus – PC geimerus) viennozīmīgi ieteica iegādāties pašu jaunāko pieejamo spēļu konsoli. Jo jauns ir jauns, uz vecākas iekārtas normāli nedarbosies jaunākās spēles utt. Atkarībā no komplektācijas un vēlmēm šobrīd tas nozīmētu šķiršanos no 500 līdz pat 1200 €.
Ir vairāki būtiski aspekti, kuru dēļ pret šādas summas izmešanu iestājās diezgan spēcīgi iebildumi. Pirmkārt – nebija ne jausmas, vai man vispār iepatiksies videospēles uz konsoles. Otrkārt – nebija īsti skaidrs, cik daudz laika tam varēšu atvēlēt. Treškārt – par šādu naudu principā var nopirkt arī pieņemami kalpojošu automašīnu. Un visbeidzot – baidījos, ka gadījumā, ja sākšu ar to nodarboties pārāk intensīvi, sieva mani izmetīs no mājām.