Jēkabpils autobusa šofera sērgas laika ikdiena. “Uztraucos par pasažieriem, ne sevi.” (1)

TVNET atbalstot sociālo tīklu iniciatīvu “SakuLieluPaldies” turpina stāstu sēriju par cilvēkiem, kuri strādā pandēmijas frontes pirmajās rindās.

Jēkabpils ir to Latvijas pilsētu vidū, kuras vārds pēdējās nedēļās pāršalca medijus, ziņojot, ka Covid-19 infekcija uzliesmojusi gan pilsētas pašvaldības iestādēs, gan uzņēmumos. Tomēr, neraugoties uz plašo saslimšanu, frontes pirmajās līnijās darbs neapstājas. Pēc ierastā grafika jau 42. gadu turpinās arī “Jēkabpils autobusa parka” šofera Dzintara Daudzvārda maršruti, gan Jēkabpils apkārtnē, gan braucieni uz Rīgu. 

Braukt var, bet nav, uz kurieni

“Pasažieru šobrīd ir krietni mazāk – vismaz uz pusi vai pat vēl mazāk," iesāk Dzintars. Tas saistīts gan ar valstī noteiktajiem pārvietošanās ierobežojumiem, gan ieviestajām attālinātajām skolēnu mācībām. Tomēr nav tā, ka cilvēki vispār nebrauc. Viņa pasažieri šobrīd pārsvarā ir seniori. "Lai arī lielākoties viss ir slēgts, tāpat ik pa laikam rodas nepieciešamība aizbraukt uz kādu iestādi vai pie ārsta. Vairāk braucēju ir no rīta līdz pusdienlaikam, un pārsvarā brauc no mazpilsētām un lauku apvidiem uz lielākām pilsētām, kur var nokārtot vajadzīgās darīšanas. Piemēram, ceturtdienās plkst. 6.10 izbraucu no Jēkabpils uz Līvāniem, uz Preiļiem, pēc tam uz Aglonu, pulksten 19.05 esmu Jēkabpilī.

Sanāk visu dienu pavadīt ceļā un kontaktā ar cilvēkiem.

Braucu arī uz Rīgu. Jāpiebilst, ka braucēju uz Rīgu patlaban ir ļoti maz." 

Dzintara dzīvē "viss notiek' -  darba grafiks pandēmijas laikā nav mainījies. "Tāda ir šī darba specifika – vedu gan pilnu autobusu, gan ja maršrutā ir tikai viens pasažieris.

Jābrauc tāpat, taču jārēķinās, ka viena vai pāris pasažieru pārvadāšana nenosedz brauciena izmaksas, tātad uzņēmums nenopelna, un tas ietekmē arī manu algu.

Ir dzirdēts par atsevišķiem gadījumiem citviet Latvijā, kad autobusa aizpildījums bijis tik pilns, ka daži pasažieri jāatstāj aiz durvīm, bet man gan tā nav gadījies. Es kā šoferis vairāk uztraucos par saviem pasažieriem, kuriem šobrīd nav iespējas nokārtot elementāras, ikdienišķas lietas, piemēram, apmeklēt frizieri, ārstu, kurpnieku vai atslēdznieku. Kamēr viss labi, tikmēr nepieciešamību pēc šiem pakalpojumiem neizjūt, bet, ja, piemēram, pēkšņi pazūd mājokļa atslēga. Kur šobrīd tikt pie jaunas?”

Saslimt nebaidās

Dzintars saka, ka viņa pasažieri ir disciplinēti, nevienam ne reizi nav bijis jāizrāda, ka jāuzvelk maska, vai jāsēž katram savā solā. "Cilvēki apzinās situācijas nopietnību. Šobrīd aprunāties sanāk krietni mazāk, kā agrāk, bet pēc īsajām sarunām saprotu, ka braucēji izmanto sabiedrisko transportu, ja tas tik tiešām ir ļoti nepieciešams," stāsta ilggadējais šoferis.

"Ja pats paniski baidītos un uztrauktos, diez vai spētu pildīt savus darba pienākumus," viņš turpina. Viņš saka, ka neizjūt bailes saslimt. "Jā, apzinos, ka cilvēki saslimst arvien vairāk, slimo arī kolēģi. Darbs paliek darbs, un kādam tas tik un tā jāpaveic. Pavasarī varbūt nedaudz baidījos, šobrīd ne.

Varbūt tāpēc, ka pa šiem 42 darba gadiem nekad neesmu īpaši  slimojis, arī šobrīd esmu vesels un ievēroju piesardzības pasākumus.

Protams, esmu kontaktā ar pasažieriem, jāpaņem biļešu naudiņa, bet pēc katras reizes rokas dezinficēju, lietoju masku. Darba vieta nodrošina ar roku dezinfekcijas līdzekli. Tāpat autobusi ik vakaru tiek tīrīti ar specializētājiem dezinfekcijas līdzekļiem."

Virtuālā kopābūšana svētkos

Valda dzīvesbiedre strādā Jēkabpils reģionālās slimnīcas bērnu nodaļā par galveno māsu. Protams, arī tur situācija ir saspringta, un, protams, ka cilvēki slimo. "Mums abiem tāds darbs – saistīts  ar cilvēkiem un tas, ka tagad tādi laiki, nenozīmē, ka vairs to nedarīsim. Uzskatu, jo mēs kā sabiedrība būsim apzinīgāki un disciplinētāki, jo ātrāk tiksim galā ar šo sērgu. Katram pašam jāizvērtē sava rīcība, piemēram, abi mūsu bērni un mazbērni dzīvo citās Latvijas pilsētās.

Neesam satikušies jau pāris mēnešus. Ļoti gribētos, protams, bet.. Ko darīt?! 

Svētkus šogad atzīmējām internetā – zoomā, bet ļoti gaidu pavasari, kad, cerams, atkal varēsim sanākt kopā.”