Lielās Talkas koordinatore: Cilvēcība un tīra vide jāsaglabā arī Covid-19 laikā

Mērķis kļūt par zaļāko valsti pasaulē

Vides sakopšanas kampaņa “Lielā Talka” aizsākās 2008. gada rudenī. Neskatoties uz to, ka Igaunija un Lietuva talkoja pavasarī un bija aicinājums visām Baltijas valstīm apvienoties un iesniegt Ginesa rekordu par lielāko talku Baltijā, - tā bija Igaunijas iniciatīva. Latvija toreiz - jo es tiku uzaicināta menedžēt šo pasākumu - es ar savu pieredzi sapratu, ka tik ātri kvalitatīvu pasākumu sarīkot neizdosies, tāpēc labāk rīkot to mazliet vēlāk, toties labāku. Tā arī bija: Latvijas talka izcēlās ar ļoti labu organizētību un lielu talcinieku skaitu - 50 tūkstoši, kas tai laikā bija neiedomājami liels skaitlis.

Mēs nācām ar publisku paziņojumu, ka mēs turpināsim talkot, lai gan sākotnēji tā bija iecerēta tikai kā vienreizēja akcija, un definējām savu vēlmi: Latvija - zaļākā valsts pasaulē.

Tika nosprausts šāds mērķis, un likās, ka desmit gadu laikā tas izdosies. Bet acīmredzot cilvēku paradumi ir tādi, kādi ir, un tagad redzam, ka šo mērķi līdz galam nav izdevies sasniegt, tomēr nu jau vairāk kā desmit gadus talkas notiek un apkārtējā vide ir daudz, daudz sakoptāka. Tiem, kam ir īsa atmiņa, atgādināšu, ka 2002., 2005. vai 2007. gadā bija pavisam cita situācija dabā. Ir tā, ka cilvēks pierod pie atkritumiem un viņam tas vairs neliekas pretdabiski. Tad, kad cilvēks kādu laiku padzīvo tīrā vidē, viņš pierod pie šīs tīrās vides skaistuma un viņam jau šķiet pretdabiski to piesārņot. Pat ņemot vērā, ka liela daļa cilvēku netalko, viņi jau ir pieraduši pie sakoptas vides, un tagad jau tā ir norma, kas iepriekš tā nebija. Šobrīd šie estētiskie kritēriji, kādai ir jābūt videi, ir pacelti ļoti augstu, un to ir izdarījusi talka. Ir mainījies estētiskais priekšstats par to, kādai ir jābūt videi.

Šī estētiskā tīrība nes sev līdzi arī praktisku vides veselību. Atkritumi, kas bija dabā, daudzviet tika vienkārši sadedzināti ugunskuros vai ierakti zemē, kas patiesībā bija milzīgs kaitējums dabai. Daudzviet šie atkritumi vienkārši tika atstāti vidē, tie sadalījās mikroplastmasā (mikroatkritumos) un nonāca augsnē un gruntsūdeņos. Daudzi par to tajā laikā vēl neaizdomājās.

Lielā Talka - vides kampaņa, kuru zina visi

Talkas komanda ir radoša, un sākumā, protams, bija tikai mērķis ātri ātri dabūt atkritumus prom, bet ar laiku jau sākās pagalmu labiekārtošana, cilvēki gribēja arī stādīt. Protams, atkritumos stādīt nevar, tie vispirms ir jāsavāc. Kad trīs, četrus gadus kāda teritorija ir kopta, tad to praktiski pārstāj arī piemēslot. Bet, tā kā cilvēki gribēja talkot, tad sākās labiekārtošanas darbi: soliņu, parku veidošana, kas pēdējos gadus notiek paralēli atkritumu vākšanai.

Bija gadi, kad likām akcentu uz ūdeņu tīrību: upju talkas, kopām Baltijas jūras piekrasti.

Varu teikt: pat ja neizdevās sasniegt galamērķi, tad rezultāts, es uzskatu, ir ļoti labs. Pirmkārt, gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji un tagad arī diaspora, ir informēti, kas ir talka. Šī zaļās un veselīgās Latvijas ideja, ja tā tiek ilgstoši propagandēta un kultivēta, sāk mainīt domāšanu, un cilvēki jau to pieņem kā faktu. Cilvēki mēģina to uzturēt, un pat tiem, kuri nav talkojuši, audzinošais elements ir nācis par labu. Protams, ir kāda sabiedrības daļa, kas vai nu ekonomisku apsvērumu dēļ atkritumus joprojām ved uz mežu, vai viņiem vienkārši ir vienalga. Es gan gribu domāt, ka viņiem nav mērķis piesārņot dabu: viņi droši vien vienkārši grib atrisināt savas ekonomiskā rakstura problēmas.

Latvijas ideju par solo un duo talkām lietoja arī citviet pasaulē

Arī pagājušajā gadā Lielā Talka notika. Sākotnēji tā tika izsludināta aprīļa beigās, bet tad tieši stājās spēkāšie te aizliegumi, kas saistīti ar Covid-19 pandēmiju, un mēs talku pārcēlām uz 16. maiju. Radošā komanda izdomāja, ka šajos apstākļos var talkot pa vienam, pa diviem, ievērojot distanci un ģimenes kopībā. Solo talkas, duo talkas un ģimeņu talkas - viens cilvēks var paņemt maisu, savākt mežā atkritumus un atstāt pašvaldības norādītajā vietā; divi cilvēki var iet kopā, ievērojot noteikto divu metru distanci, un, protams, vienas mājsaimniecības cilvēki var iet kopā. Manuprāt, divas trīs nedēļas pirms talkas atļāva arī 25 cilvēku pulcēšanos. Un tad, kad atļāva 25 cilvēku pulcēšanos, sāka birt talku pieteikumi, un to bija ļoti daudz.

Lielā Talka jau ir tradicionāls pasākums. Bija cilvēki, kas bija nobijušies, bet bija arī, kas gribēja iet talkā. Tā kā mēs esam "Let's do it" kopienā, kas apvieno 180 valstis, un Covid ir visas pasaules problēma, tad brīdī, kad neviena valsts netalkoja,

bet mēs "Let's do it" kopienas čatā piedāvājām solotalkas, duo un mazu grupu talkas formātu, izstāstījām, kā mēs to darījām, tad arī daudzās citās valstīs šo formātu pieņēma un izmantoja 2020. gada rudenī.

Tad bija starptautiskā talka, kurā piedalījās arī Latvija, Mums bija Laimes koka parks, kuru atklājām 19. septembrī Valdemārpilī.

Šī viena diena ir noteikta kā Lielās Talkas diena, bet daudzviet talko jau pirms tam vai pēc tam. Dažkārt cilvēki kritizē mūs par šo vienu noteikto dienu, bet tā ir emocionāli ļoti vienojoša un pacilājoša. Pat ja es esmu viena pati mežā, zinot, ka turpat 100 metrus tālāk ir vēl bariņš, kas talko, tā ir ļoti laba sajūta. Šo vienu dienu mēs veltām Latvijai, Latvijas dabai un tās zaļumam.

Pandēmija nedrīkst būt attaisnojums atkritumu pieaugumam dabā

Talka būs arī šogad - ir plānots 24. aprīlis. Mums jau ir šī pieredze ar solo un duo talkām, un mežā šos divus metrus ieturēt ir nereāli, jo tur tuvāk par 20 metriem neviens nenāk: mežā parasti izretinās, attālinoties tik tālu, lai nepazaudētu cits citu no redzesloka. Varbūt varētu atkrist pēctalkas zupas un zaļumballes, kas mums ir tradīcija, bet talka turpināsies.

Tagad, pandēmijas laikā, atkal palielinājies atkritumu daudzums mežā. Esmu pati daudz braukājusi pa Latviju, un Latvijas Valsts meži arī apliecinās: dziļi mežā atkal parādās atkritumu kaudzes.

Varbūt cilvēkiem šķiet, ka šī Covid situācija ir attaisnojums, vai arī cilvēkiem tiešām trūkst līdzekļu. Tā dažbrīd šķiet, ka mēs visi dzīvojam tādā kā nāves ēnā, kā Blaumaņa novelē, bet tā nāves ēna ir tāda mazliet pārspīlēta. Jā, mēs esam mirstīgi, bet dzīve turpinās. Nāk nākamās paaudzes, un mēs nevaram šo situāciju izmantot kā attaisnojumu tam, ka mēs tagad piecūkosim visu dabu. No tā mūsu imunitāte tikai vēl vairāk pasliktināsies, un tas vienkārši nav pieļaujams. Mēs nedrīkstam mest atkritumus mežā un piegānīt dabu: mums jāsaglabā mūsu cilvēciskā seja. Paies pandēmija, un kā mēs paši uz sevi paskatīsimies?

Es gribētu aicināt, lai mēs paliekam cilvēki un turpinām iesāktās labās lietas. Mums ir jārūpējas par savu veselību, bet jārūpējas arī par tīru vidi, jo tās ir saistītas. Daba ir tā, kas mūs dziedina: ja mēs piemēslosim dabu, kā mēs sevi dziedināsim? Imunitātei ir jānorūdās, bet ne jau ar cilvēka radītu ķīmisku piemēslojumu. Veselā vidē ir vesels cilvēks - citādi nemaz nav iespējams.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds