Sociālantropoloģe Anna Žabicka: Mums nevajadzētu uztraukties par ģimenes norietu vai apdraudējumu (21)

Sākšu ar atzīšanos – šobrīd gatavoju un drīzumā pasniegšu radniecības antropoloģiju, ikdienā pētu ar radniecību un “radošanos” saistītus jautājumus, bet nekad neesmu varējusi vienā skaistā teikumā definēt, kas ir ģimene. Iemesls manai nevarībai ir ļoti vienkāršs un komplekss vienlaikus – nav iespējama viena “objektīva” ģimenes definīcija. No tā izriet divas lietas. Pirmkārt,

uz jebkuru ģimenes definīciju vienmēr ir jāraugās kā uz vēsturisku, antropoloģisku un etnogrāfisku izpētes lauku.

Tas nozīmē, ka arī 20.gadsimta sākuma antropologu spriedumi par to, kas ir ģimene vai kādi ir pasaulē sastopamie radniecības modeļi, ir jāvērtē kritiski, piemēram, apsverot šādus jautājumus: vai gadījumā šie skatījumi nav eirocentriski un balstīti koloniālajā politikā un kādu kultūrpolitisku ideoloģiju un sociālu apstākļu radīti vai ietekmēti tie ir? Otrkārt, ņemot vērā, ka nepieciešamība vai vēlme “sakārtot” cilvēku radniecību bieži ir saistīta ar dažādām ikdienas praktiskajām, sabiedrības pašas iedibinātajām norisēm, kas regulē tiesības un pienākumus vienam pret otru (vecāku pienākums rūpēties par bērniem, mantošanas kārtība utt.), ģimenes un radniecības definīcijas un likumā nostiprinātas radniecības pakāpes vienmēr ir bijušas aktuālas. Taču mums vienmēr ir izvēle, cik šauri vai plaši, stīvi vai elastīgi un uz kādiem principiem balstoties šīs radniecības un ģimenes aprakstošās un ierobežojošās struktūras veidot.

Ģimene vienmēr ir bijusi, ir un būs arī strīdīga teritorija – tā nav “dabiska”, bet gan ideoloģiska, simboliska un “spuraina” jeb iztēlotām normām ne vienmēr pakļāvīga konstrukcija, kas laika gaitā mainās un ir sociālekonomiskas realitātes un kultūrtelpas ietekmēta,

kā arī pakļauta politiskiem procesiem un spiedienam, ko mēs redzam arī šobrīd Latvijā. Ņemot vērā ģimenes mainīgumu un dinamiskumu, nav iespējams runāt par ģimenes apdraudējumu vai nozīmes samazināšanos, bet gan tikai par ģimenes pārveidošanos – pašlaik ģimenes formas kļūst arvien daudzveidīgākas un sarežģītākas. Attiecīgi ir jārada atbalsts visdažādākajām ģimenēm, piemēram, kas sastāv no diviem vai vairāk cilvēkiem, kuri ir saistīti caur laulību, partnerību, dzimšanu, adopciju vai analogām un pielīdzināmām attiecībām (piemēram, divi cilvēki, kas ir partneri bērnu audzināšanā, bet nav (un nekad nav bijuši) romantiskās vai seksuālās attiecībās; vecāks bērnam, kas radīts ar olšūnas vai spermas donora vai surogācijas palīdzību utt. u.t.jpr). Šis būtu virziens, kurā raudzīties.

Valsts un tās juridiskā ietvarstruktūra, kas Eiropā ideoloģiski lielākoties ir balstīta uz asinsradniecības un laulības ģenealoģisko sistēmu, bieži vien netiek līdzi vai apzināti ignorē un pat kaitē realitātē dzīvotām radniecības praksēm. Attiecīgi principi, pēc kādiem tiek akceptētas vai neakceptētas noteiktas ģimenes formas, lielākoties ir normatīvi – tādi, kas balstīti uz (kādas grupas) iztēlotām morālām normām, lai gan pēc būtības principiem būtu jābūt galvenokārt nenormatīviem jeb izrietošiem no dzīvotām praksēm. Proti, kaut kādas ierobežojošas normas (kas tik un tā ir laiktelpā plūstošas un dinamiskas), kuras veido un praktizē un par kurām savstarpēji vienojas sabiedrības locekļi, būs vienmēr, un ir kļūdaini iedomāties, ka cilvēki bez valsts (vai atsevišķu partiju vai baznīcas pārstāvju) iejaukšanās nespēj sevi morāli regulēt vai zaudē vērtību sistēmu. Galu galā daudzas pašu radītas normas ir juridiski stiprinātas, tādējādi saistot ģimenes un valsti nepārtrauktā mijiedarbībā, un, piemēram, regulē incestuālas attiecības, robežas cilvēku spējai pašnoteikties (t.sk. pilngadības ierobežojums, piekrišana seksuālām attiecībām u.c. – tātad normas, kas aizsargā cilvēkus), vai iedarina normas par divu un ne vairāk partneru savienību laulībā (kas, jāsaka, gan bieži darbojas morālās iztēles spektrā jeb mūsu ideālos pašiem par sevi, ne obligāti praktizētā realitātē).

Mums nevajadzētu uztraukties par ģimenes norietu vai apdraudējumu – cilvēki paši ir spējīgi sevi “saregulēt”, “kontrolēt” un veidot “īstas ģimenes”.

Tā vietā jārunā un jāuztraucas par visu Latvijas iedzīvotāju vienlīdzību, bērnu tiesībām augt mīlošā vidē un neaizsargātāko pārstāvniecību un aizstāvību. Mums ir jāatbalsta ģimeņu darbība tur un tad, kad tas ir nepieciešams, nevis jācenšas tās pārstrukturēt. Mums ir jāuzlabo bērnu dzīves, nevis jāuzstāj, ka viņi tiek audzināti noteiktās ģimenes struktūrās. Mums ir jāveicina bērnu un viņu vecāku labklājība, nevis jāliek tai šķēršļi. Bērni turpinās dzimt arī viendzimuma ģimenēs, augt ģimenēs ar tikai mammu vai tēti, vai tikai vecvecākiem utt. Neatbalstot ģimeņu daudzveidību, piemēram, viendzimuma ģimenes vai pieaugušos, kas ģimeni veidojuši ar donora palīdzību, tiek veicināta nevienlīdzība un ierobežotas bērnu tiesības uz labklājību un liek uzdot jautājumu, kādas ir valsts nacionālā mēroga vērtības un funkcijas.

Tātad jautājums ir arī par to, kādu valsti veidojam un pieredzam. Vai mēs kā valsts gribam iet vienlīdzības un iecietības vai nevienlīdzības un neiecietības ceļu? Turklāt,

ja mērķis ir veicināt dzimstību, tad liegt valsts atbalstu viendzimuma ģimenēm ir ne vien nesaprotama, bet arī demogrāfiski kaitnieciska darbība.

Definējot ģimeni pēc iespējas plašāk jeb to veidojot kā lietussarga terminu, kuru saturu ļaujam pēc iespējas radīt pašiem iedzīvotājiem, mēs varam virzīties tādas valsts virzienā, kurā cilvēki vēlas dzīvot. Nacionālās apvienības priekšlikums Satversmes 110.pantā sašaurināt ģimenes jēdzienu ir virzība uz tādu valsti, kas nemīl savus pilsoņus un piederīgos. Es vēlos dzīvot valstī, kas grib atrast veidus, kā iekļaut, nevis izstumt cilvēkus.