Par to, kā ziemas spelgonī es nolēmu atrast slavena ziloņu dresētāja kapu, nonācu līdz pārdomām par cirku un beigu beigās apmaldījos Meža kapu kupenās.
Man cirks nepatīk. Ne jau to nabaga paverdzināto un izsmieto zvēriņu dēļ nepatīk. Ronis, kurš spēlē trompeti, vai zilonis, kurš balansē uz bumbas, ir neticami aizraujošas lietas, ko vērot. Klaunu dēļ cirks nepatīk. Piedodiet, bet klauni nav smieklīgi. Vismaz tie divi klauni, kas uzstājās Rīgas cirkā toreiz, kad es 12 gadu vecumā tur viesojos ar klasi. Klauni plēsa jokus krievu valodā, jo trupa, šķiet, bija no Baltkrievijas, purkšķināja piržammaisos un šļāca viens otram virsū ūdeni, kamēr pieaugušie skatītāji krēslos raustījās no smiekliem un sajūsmas. Liekas, ka joki bija nerātni, jo vairākas dāmas briesmīgi sarka un bālēja, kamēr vīri apmierināti rukšķināja, miegdami ar aci uz visām debesspusēm.
Toreiz no cirka aizgāju šaušalīgi vīlies un neapzināti nolēmu cirku boikotēt visu savu dzīvi. Lūk, tā arī nekad vairs neesmu cirkā bijis. Ir jau kaut kāds lepnais cirkus de sulej vai kā jau tur franciski ir. Klauni tur noteikti ir smieklīgi un nevalkā sarkanus degunus un milzu kurpes. Tomēr neesmu arī tādā cirkā bijis. Priekš kam. Pērtiķus un pingvīnus zoodārzā vai Tiktokā var atskatīties līdz vēmienam. Tagad jau tāpat uz cirku neļauj iet, tāpēc nekāds liels boikots man nesanāk. Klauni arī tak sēž bez darba, kavē laiku internetā, sociālajos tīklos un komentāru sadaļās. Tā kaut kā.