“Galvenais ir nekrist panikā.” Daiņa Lūša barikāžu stāsts (1)

Dainis Lūsis ir galdnieks un kaislīgs makšķernieks. Nav svarīgi – vētra vai spelgonis, Dainim patīk pavadīt laiku pie ezera Limbažos, kur vīrietis dzīvo kopš Baltijas ceļa laikiem. Pirms mūsu ierašanās Dainis atpūtas vietā pie ezera iekur ugunskuru.

Pirmo reizi pēdējos piecos gados ir īstas ziemas sajūta. Mēs stāvam un sildāmies pie ugunskura. Tieši pirms 30 gadiem, lavierējot starp šādiem ugunskuriem Zaķusalā, Dainis, toreiz Latvijas televīzijas darbinieks, kā brīvprātīgais rūpējās par to, lai Zaķusalas aizstāvji būtu paēduši. Aicinām noskatīties Daiņa Lūša barikāžu stāstu:

Cilvēki sākuši veidot barikādes Zaķusalā 1991. gada 13. janvārī, solidarizējoties ar lietuviešiem. Naktī uz 13. janvāri PSRS karaspēks nežēlīgi mēģināja izrēķināties ar Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem. Cilvēkus gan apšāva, gan brauca tiem virsū ar bruņutehniku.

Nevarētu teikt, ka Dainim, uzzinot par to, bija paniskas bailes. Tomēr sajūta bija neomulīga, viņš atzīst.    

Ielūkojoties hronikas kadros, var redzēt, ka Zaķusalā tika iekurti desmitiem ugunskuru, pie kuriem naktīs sildījās Zaķusalas aizstāvji. Pie televīzijas ēkas un Televīzijas torņa tika atvesta smagā lauksaimniecības tehnika, tika uzcelti prettanku eži ar dzeloņdrātīm un apkārt televīzijas ēkai savesti betona bloki, lai PSRS karaspēkam vai Rīgas OMON maksimāli sarežģītu televīzijas kompleksa ieņemšanu.

“[Cilvēki] brauca no visām malām. Ar lauku tehniku. Ne tikai vecpilsētā, bet arī Zaķusalā priekšā bija salikti betona bloki. Bija atstāta tikai neliela eja, lai varētu iziet cauri. Salas otrā pusē arī bija vesels bars ugunskuru, lai uzbrukuma gadījumā [televīzijas] torni neieņemtu,” sarunas laikā atcerējās Dainis.

Liela rosība tolaik bija arī televīzijas ēkā. Vestibilā cilvēki varēja atnākt pēc zupas un pasildīties. Turpat uzstājās arī dažādi mākslinieku kolektīvi. Ēkas otrajā stāvā bija ierīkots medpunkts.

Šādos, gandrīz kara lauka apstākļos Dainis nodzīvoja visu barikāžu laiku.

Toreiz, kā atminas vīrietis, uz Zaķusalu sabraukušo Latvijas iedzīvotāju vidū bija patīkama vienotības un sirsnības sajūta, kas diemžēl ar laiku pazuda:

“Tur - pie ugunskuriem barikādēs - visi bija draudzīgi. Pēc tam gan krieviski runājošie bija vīlušies. Toreiz visi bija vienā frontē, bet tagad... Nav vairs tās saiknes. Tauta ir sadalījusies vismaz divās frontēs tagad.”

Pēc barikādēm Dainis pievērsās koktēlniecībai un makšķerēšanai Limbažos.  

“Nekad neesmu centies kaut kur skriet vai laimi meklēt pasaulē, kad visi vārti vaļā. Es biju priecīgs, ka tiku uz Limbažiem - pie ūdens, pie dabas tuvāk,” sacīja Dainis.