Pianists un dejotāja pandēmijas izraisītajā krīzē: informācijas krustceles un cerība kā “plāns B”

Kā jūs raksturotu pēdējo gadu savā profesionālajā darbībā?

Anatolijs: Pēdējais gads bija liels šoks. To var salīdzināt ar lielu lokomotīvi, kura virzās kaut kādā nesaprotamā virzienā, un tu nevari to lokomotīvi apstādināt. Tikai pateicoties savam plašajam darbības laukam, kurā esmu gan pedagogs, gan projektu vadītājs, gan mūziķis, es varu pabarot savu ģimeni. Ja es būtu tikai mūziķis, skaidrs – sēžu mājās, pasākumu nav, pulcēties nedrīkst.

Daudzi mani kolēģi paliek bez mājām, viņiem paliek tikai savs instruments, kuru viņi var nolikt plauktā kā muzeja inventāru.

Starp pirmo un otro vilni pasākumu industrija pakārtojās pulcēšanās ierobežojumiem - tad vēl bija koncerti, cilvēki sēdēja maskās... tas bija diezgan pabriesmīgi un dīvaini, bet vienalga – paldies arī par to, ka cilvēki nāca tomēr arī tajos apstākļos, kad to varēja darīt. Kad notika absolūts aizliegums pulcēties, bija vēl tādi, kas vēlējās rīkot ballītes pa kluso, un mūziķi varbūt piekrita, bet tad pēdējā brīdī cilvēki nobīstas un atsakās savas drošības pēc. Šajā lauciņā cilvēki ir diezgan disciplinēti – pulcēties nedrīkst, pasākumu nav, svinības nenotiek, mūziķi paliek bez darba.