Pazīstamākās lobiju organizācijas ir Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, arodbiedrības. Biedri maksā naudu, lai organizācijas pārstāvētu viņu intereses. Viņi ir klāt visur, kur lemj par nodokļiem, banku likumiem, nodarbinātību.
Valdībā un Saeimā lobēšanas normu varianti apspriesti vismaz 12 gadus. Tos virzīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), bet līdz apstiprināšanai lobēšanas atklātība nenonāca.
KNAB Stratēģijas pārvaldes priekšniece Anna Aļošina skaidroja:
"Mēs saskārāmies ar to, ka NVO nevēlējās būt, piemēram, lobētāji, pat tad, ja viņiem par to maksā;
vienalga, maksā vai nemaksā - par to interešu pārstāvniecību, piemēram, vai zvērināti advokāti, kuriem ir klienta noslēpumus, bet viņi dodas pie lēmumu pieņēmēja, pārstāvot savu klientu."
Viņa arī uzsvēra: "Deputātam, ja viņam ir saziņa ar lobētāju, kā rezultātā top priekšlikums pie likumprojekta, viņam tas ir jānorāda, iesniedzot šo priekšlikumu."
Iesauku "Mākoņu pastnieks" izpelnījās deputāts Mihails Pietkevičs, kad 2006. gadā uz 3. lasījumu atnesa būtiskus grozījumus azartspēļu likumā. Aizdomas par maksātnespējas administratoru interešu aizstāvību radīja Imanta Parādnieka piedāvātie grozījumi Kredītiestāžu likuma grozījumos pirms trim gadiem. "Saskaņas" deputāti iesniedza nerezidentu bankām labvēlīgus priekšlikumus, ZZS rūpējās par ātrajiem kredītiem un atkritumu apsaimniekotājiem.
Laimdotas Straujumas valdība uzskatīja, ka atsevišķu Lobēšanas atklātības likumu nevajag, tā vietā jāgroza seši jau esoši likumi un noteikumi, taču ZZS iebildumu dēļ iepriekšējā Saeima grozījumus tā arī nepieņēma un atstāja izlemšanu nākamajam parlamenta sasaukumam. Divu gadu laikā arī jaunievēlētie deputāti lielāku atklātību nav ieviesuši.