Restaurēts Šarlotes muižas 19. gadsimta zārks

Greznais ar metāla loksni apvilktais koka zārks ar astoņiem rokturiem (parasti ir seši) un metāla pušķu un lapu virteņu rotājumiem muzeja krājumā nonāca 2013. gadā, atklājot jaunus Kuldīgas vēstures aspektus. Zārks ir ne vien vienīgais muzeja krājumā saglabātais lietiskais priekšmets no zudušās Šarlotes muižas un liecība par 19. gadsimta apbedīšanas tradīcijām, bet arī 1930. gadu Kuldīgas pilsētvidi raksturojošs priekšmets, kā arī Ginteru dzimtas vēstures liecība.

Šarlotes muiža atradās Kuldīgas pilsētas dienvidrietumos. Muižas ēkas bija izvietotas gleznainā vietā pie 17. gadsimtā uz Alekšupītes izveidotā dīķa (tag. Māras dīķa). 19. un 20. gadsimta sākuma Kuldīgas pilsētas un apkārtnes plānos muižas ēkas saskatāmas dienvidos no ūdenstilpes. Muiža piederējusi fon Kleistu dzimtai, savukārt pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveides muižas zemi iegādājies Kuldīgas tūku fabrikas īpašnieks Arturs Vintelers. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, muiža tika sagrauta. Līdz mūsdienām saglabājušās vienīgi muižas kapenes tagadējā Ziedu ielā 15, pirmsskolas izglītības iestādes “Ābelīte” teritorijā. Šī 19. gadsimta pirmajā pusē celtā kapliča ir viena no retajām privātajām apbedījuma celtnēm Latvijā, kas oriģinālā būvapjomā saglabājusies līdz mūsdienām. Interesanti, ka kapliča ilgstoši tika uzskatīta par Vintelera tūku fabrikas sūkņu māju, un tikai 2014. gadā Šarlotes (Šarlotenrue) muižas kapliča iekļauta vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā (aizs. Nr. 9000).

Pēc muižas iegādes A. Vintelers muižas kapličā atradis tur atstātu greznu, tukšu zārku. Viņš to pārdevis galdniekam Fricim Ginteram, kuram 1920.–1930. gados piederēja galdniecība un zārku izgatavošanas darbnīca Kuldīgā, Ventspils ielā 2 (tag. 1905. gada ielā). Viņa mazdēls atminas, ka padomju laikos šajā vietā tika ierīkota ēdnīca “Paparde”. F. Ginters reklāmas nolūkos esot eksponējis grezno Šarlotes muižas zārku savas darbnīcas skatlogā, tādējādi papildinot Kuldīgas pilsētvidi jaunizveidotās Latvijas valsts laikā.

Taču arī ar atrašanos goda vietā galdniecības skatlogā zārka stāsts nebeidzās, pakāpeniski greznais Šarlotes muižas zārks bija kļuvis par Ginteru dzimtas relikviju. Tas tika glabāts visu padomju laiku un vairāk nekā desmit gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas dažādos dzimtas īpašumos, līdz 2013. gadā F. Gintera mazdēls to nodeva Kuldīgas novada muzejam.

Muzeja krājumā zārks nonāca ļoti sliktā tehniskā un vizuālā stāvoklī. Ņemot vērā, ka zārks izgatavots no koka un apvilkts ar metālu, tam bija nepieciešami specifiski glabāšanas apstākļi, kādus nebija iespējams nodrošināt neapkurināmās telpās, kur zārks tika glabāts visus padomju varas gadus. Turklāt priekšmets bija cietis no saliešanas, kad tuvumā tika dzēsts ugunsgrēks. Paaugstinātā mitruma dēļ uz zārka koka daļām bija izplatījusies aktīva trupes sēne, koksnes struktūra bija smagi bojāta un zaudējusi stiprību. Koka bojājumu dēļ notika metāla apvilkuma deformācija. Zārka metāla daļas klāja nevienmērīga korozija, kas vietām bija radījusi metāla zudumus un plīsumus, kā arī bojājusi krāsas slāni.

Lai pārtrauktu objekta stāvokļa pasliktināšanos un saglabātu to nākamajām paaudzēm, 2019. gadā muzejā tika pieņemts lēmums par steidzamu zārka restaurāciju. Restaurācija tika uzticēta atzītiem restauratoriem Dairai un Jānim Līdakām, kuri līdzdarbojušies arī Kurzemes hercogu kapeņu sarkofāgu restaurācijā Jelgavas pilī.

Zārka restaurācija bija ļoti laikietilpīgs un sarežģīts process koksnes sliktās saglabātības un aktīvās metāla korozijas dēļ. Restaurācijas laikā tika protezētas trupes smagi bojātās koka daļas, mazāk bojātā koksne tika nostiprināta. Zārka metāla apvilkums tika attīrīts no korozijas, un tika salabotas deformācijas rezultātā radušās plaisas. Vēl tika atjaunotas zudušās dekoratīvās detaļas. Ņemot vērā, ka zārks laika gaitā vairākkārt pārkrāsots, restaurācijas laikā speciālists nostiprināja krāsas slāni un veica krāsas zudumu retušu. Zārka pārkrāsojums tika atjaunots, saglabājot neskartu atsevišķu, nelielu laukumu, lai muzeja apmeklētājiem veidotos skaidrāks priekšstats par restaurācijas gaitu.

Šīs 19. gadsimta liecības, kas ir ne vien priekšmets, bet arī slēpj sevī neskaitāmus informatīvus slāņus, restaurācijas projekts uzskatāmi parāda restaurācijas nozīmi kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanā. Bez restaurācijas nav iedomājama muzeja krājuma saglabāšana, kas ir viena no nozīmīgākajām muzeja funkcijām.

19. gadsimta Šarlotes muižas zārks būs apskatāms Kuldīgas novada muzeja apmeklētājiem pēc muzeja ekspozīcijas un atvērtā krājuma iekārtošanas Dzirnavu ielā 5, Kuldīgā.