"Ievada vietā es uzreiz atklāšu, ka pie visa vainīga ir Brunete, jo, taisnību sakot, man nebija ne mazākās vēlmes ziemā līst ledainā ūdenī," stāsta atraktīvais carnikavietis Gundaris Kravalis. "Un, cilvēki, lūdzu, uzmanieties no nūjošanas," viņš smaidot piebilst, jo arī šī nodarbe ir lielā mērā "vainojama" pie tā, ka vīrs labākajos gados kļuvis par "roni".

Gundara vaļasprieki ir ne vien nūjošana un ziemas peldēšana – viņam piemīt arī liels stāstnieka talants. Lūk, kā viss esot sācies...

Bija tā... 2014. gada ziemu es — visās dzīves jomās bankrotējis vīrs, kura lielais sapnis bija vēl kaut reizi mūžā redzēt jūru, vadīju īrētā istabā Madonā. Iepriekšējā vasara un rudens pagāja Balvos, apgūstot galdniecību. Darba nebija. Atgriezies no Balviem, es bibliotēkā pie datora aprakstīju savus piedzīvojumus un sapņoju par jūru:

— Šef, ja tu tur augšā esi, — izdari tā, lai es atrodu darbu vietā, kur ir iespējams redzēt jūru. Esmu ar mieru piecas dienas nedēļā darīt jebkuru darbu: strādāšu par galdnieka palīgu, vēršu reņģes uz iesmiem vai slaucīšu ielas, bet brīvdienās es gribu sēdēt kāpās, vērot jūru, rakstīt un mazliet sūkt brendiju.

Ne darbu, ne jūru man, protams, neviens nepiedāvāja. Kādā aprīļa beigu otrdienā zvana sens draugs un jautā, vai nevēlos vasaru vadīt Carnikavā:

— Tu tāpat neko nedari. Varbūt tu varētu neko nedarīt Carnikavā un pie viena apkopt manas sievasmātes mazdārziņu?

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X