“Pacienti aiziet ļoti smagi. Kritiskā stāvoklī viņi elpo simtprocentīgu skābekli. Bet vienalga viņi sūdzas par elpas trūkumu, ka viņiem trūkst skābekļa... Taču vairāk mēs iedot nevaram. Vairāk par simtprocentīgo skābekli mums nav,” ar smagu nopūtu un nelielu izmisumu acīs saka Rihards Starinskis. Viņš ir Daugavpils reģionālās slimnīcas rezidents anestezioloģijā un traumatoloģijā. Covid-19 pandēmijas laikā rezidents aprūpē pacientus arī slimnīcas Plaušu slimību un tuberkulozes centrā.
Mediķi uz izdegšanas robežas
Ap pulksten sešiem no rīta Rihards ir pavadījis darbā jau faktiski diennakti. Pēc četrdesmit minūtēm viņam sāksies jau otrā diennakts dežūrā. Viņam jāsagaida kolēģis, kas viņu nomainīs plkst. 16. Līdz tam Rihards dosies pacientu apgaitās, ne reizi vien novilks un uzvilks no jauna pilnu aizsargtērpu, piedalīsies sapulcē un atbildēs uz daudzajiem kolēģu zvaniem.
Zem Riharda acīm manāmi tumši zili noguruma loki. Un ir skaidrs, kāpēc: nakts nebija viegla. No rīta pieci pacienti diezgan smagā stāvoklī. Viens pacients naktī nomira.
Jau piecas minūtes pēc iepazīšanās dodamies līdzi Rihardam apgaitā. Ejot cauri steriliem un tumšiem slimnīcas gaiteņiem, sajūta mazliet kā kara laikā.
Rihards ietērpjas pilnajā aizsargtērpā un dodas uz tā saucamo sarkano zonu, palātu ar Covid-19 slimniekiem, kuri atrodas smagā stāvoklī.
Trūkst elpas
“Negribas nomirt,” saka kāda Covid-19 slimniece. Sievietes stāvoklis, kā mums vēlāk pastāsta rezidents, - ļoti smags. Rihards pret pacientiem izturas ļoti laipni, viņš ieklausās viņu sūdzībās, dara visu, lai šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas ērtāk. Izejot ārā no “sarkanās zonas”, var manīt pārdzīvojumu viņa sejā.