Militārais apvērsums – Mjanmas demokrātijas gals? (5)

Kāpēc Mjanma vienmēr ir bijusi salīdzinoši militarizēta valsts?

Kaivēns norāda, ka Mjanmas sabiedrība vēsturiski ir balstījusies uz trīs vaļiem – militārais klans, valdnieka dinastija un budistu kopiena. Sākoties britu koloniālisma periodam, valdnieka dinastijas pārstāvji zaudēja savu varu un ietekmi, kuru pēc tam 20. gs. 40. gados centās aizpildīt demokrātiskā kustība ar ģenerāli Aunu Sanu priekšgalā. Tomēr tas nenostrādāja, un ātri vien gan etnisko konfliktu, gan politisko nesaskaņu, gan arī ekonomisko problēmu dēļ pēc varas lēnām sāka tiekties militāristi. Tas viss rezultējās militārajā apvērsumā, kura rezultātā valsti vairāk nekā 50 gadus pakļāva militārai pārvaldei.

Lībietis piemetina, ka šī militārā diktatūra bija ļoti stingra un tikai 80. gadu beigās mēs varam sākt runāt par Mjanmas pakāpenisku demokratizāciju. Par šīs ēras seju kļuva nu jau gāztā politiķe Auna Sana Su Či – iepriekš minētā ģenerāļa Auna Sana meita. Par savu demokrātijas iedibināšanas cīņu Su Či ir 15 gadus pavadījusi mājas arestā un arī saņēmusi Nobela miera prēmiju un Saharova balvu. Viņas spējas gan ir bijušas salīdzinoši ierobežotas, jo, neskatoties uz pakāpenisko atvēršanos, armija tik un tā ir turpinājusi spēlēt Mjanmas politikā noteicošo lomu un ļāvusi Su Či brīvi strādāt tikai tik tālu, cik tie uzskatījuši par nepieciešamu. Tas esot spilgti izpaudies Su Či pasivitātē laikā, kad militāristi vērsušies pret valsts musulmaņiem – rohindžām. Tas ir iedragājis viņas tēlu starptautiskā līmenī.

Kāpēc Mjanmas armija savulaik piekrita demokratizācijas procesam?

Kaivēns vērš uzmanību uz to, ka valsts ekonomiskais stāvoklis nav bijis tas labākais. Huntas valdīšanas gados Mjanma atradās diezgan stingra ekonomiska embargo apstākļos. Valsts attīstībai bija nepieciešama liberalizācija un robežu atvēršana ārvalstu investoriem. Tas viss noveda pie tā, ka hunta pati izstrādāja jaunu konstitūciju un organizēja Mjanmas pāreju lielākas atvērtības un demokrātijas virzienā.

Lībietis pauž, ka kopš tā laika Mjanmā ir notikušas divas vēlēšanas – 2015. gadā un 2020. gada novembrī. Abās pārliecinoši uzvarēja Aunas Sanas Su Čī pārstāvētais politiskais spēks. Savukārt militāristiem lojālie politiskie spēki ir cietuši katastrofālu sakāvi.

Kāpēc notika apvērsums?

Kaivēns piekrīt viedoklim, ka armijas ģenerālštābs ir vēlējies izbēgt no tiesāšanas rohindžu genocīda jautājumā un nodrošināt savas pozīcijas valsts politikā vecumdienās. Diskusija par šiem jautājumiem ir jau gana sena, un militāristi ir uzstājīgi prasījuši viņus interesējošās politiskās privilēģijas.

«Ja paskatāmies uz Mjanmas vēsturi gada, pusotra griezumā, tad Auna Sana Su Či pati diezgan stipri sāka manevrēt, lai kaut kādā mērā apmierinātu militāristu apetīti,» saka Kaivēns.

Lībietis šeit arī interesanti papildina, ka militāristi cenšas apgalvot, ka apvērsums nemaz nav noticis. Konstitūcijā ir noteikts, ka ārkārtas situācijas gadījumā armija pārņem varu.

Kas ir rohindžu jautājums?

Kaivēns norāda, ka rohindžas ir vairāku tautību kopums, kuras dzīvo Mjanmas ziemeļaustrumos. To reliģija ir islāms. Savukārt Mjanma ir pārliecinoša budistu valsts. Rohindžu jautājums ir īpaši aktivizējies kopš 2009. un 2010. gada, kad Mjanmā notika masveidīga musulmaņu imigrācija no Bangladešas un Pakistānas. Daudzi no šiem musulmaņiem bija noskaņoti agresīvi un sāka uzbrukt budistu kopienām. Mjanmas valdība attiecīgi reaģēja un veica atbildes triecienus. Budistu vidū pat radās radikāli noskaņoti grupējumi, kuri vērsās pret rohindžām un kandidēja parlamenta vēlēšanās.

Lībietis piemetina, ka jau Otrajā pasaules karā rohindžas un Mjanmas valdība atradās pretējās nometnēs. Respektīvi – valdība atbalstīja Japānu, bet rohindžas atbalstīja sabiedrotos. Tas tāpēc, ka rohindžas cerēja uz sabiedroto labvēlību neatkarības iegūšanā. Diemžēl sabiedrotie beigu beigās tā arī nepalīdzēja.

Vai Auna Sana Su Či varētu izmantot sabiedrības spiedienu, lai atgūtu varu?

Kaivēns norāda, ka pagaidām Mjanmā norisinās klusie protesti un sabiedrības reakcija pret militāristu izdarīto apvērsumu ir ļoti negatīva. Tomēr pagaidām vēl ir pāragri spriest, vai tauta varētu vēlēties masveidā iziet ielās Su Či aizstāvībai. Tāpat nav arī īsti līdz galam skaidri pagaidām pie varas nonākušo militāristu mērķi.

Starptautiskā iesaiste – vai varētu notikt iejaukšanās Mjanmas demokrātijas aizstāvībai?

Lībietis uzskata, ka lielāka iejaukšanās varētu notikt tad, ja armijas nākšana pie varas rezultētos slaktiņā pret kādu no Mjanmas daudzajām etniskajām grupām. Žurnālists atgādina, ka rohindžas ir tikai viena no tām un valstī eksistē pāris desmitu dažādu sīku bruņotu konfliktu. Situācija Mjanmā tiek uzskatīta par pasaulē ilgāko pilsoņu karu (tā sākums meklējams jau 1948. gadā).

Kaivēns norāda, ka vislielāko kritiku pagaidām ir paudusi Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis. Savukārt, Ķīna, kurai arī potenciāli varētu būt liela ietekme šajā jautājumā, ir bloķējusi ANO Drošības padomes nosodījumu Mjanmas apvērsumam.

Ķīnas pašreizējo pozīciju, iespējams, arī varētu izskaidrot ar tās sniegto akceptu militāristu rīcībai, saka Lībietis. Pekinai varētu nebūt vajadzīga stabila demokrātija tās kaimiņos.

Runājot par Dienvidaustrumāzijas reģiona smagsvara – Taizemes iespējamo iesaisti, Lībietis arī ir skeptisks. Abas valstis vieno dažādas ekonomiskas intereses un arī cilvēku kontakti. Piemēram, daudzi Mjanmas iedzīvotāji strādā Taizemē un sūta uz mājām savus ienākumus.

Vai demokrātija Mjanmā ir mirusi?

Kaivēns tā neuzskata. Neskatoties uz zaudējumiem, demokrātiskā kustība Mjanmā vēl arvien ir dzīva un tik viegli nepadosies. Turklāt valstī ir salīdzinoši liela pašizpausmes brīvība. Piemēram, Mjanmā ir viena no pasaulē lielākajām panku kopienām, kura aktīvi piedalās politiskajos procesos. Šie panki sodīti netiek. Jebkurā gadījumā Mjanmas demokratizācija ir pie varas esošās militārās huntas rokās. Tai arī būs jāveic nepieciešamie soļi valsts militarizācijā.

Lībietis ainu ieskicē nedaudz kritiskāk.

Auna Sana Su Či savas valdīšanas gados jau nereti tika salīdzināta ar demokrātisko diktatori. Viņas kontrolē atradās gan valdības vadītājas postenis, gan praktiski visas ministrijas.

Lībieša prāt, Mjanmas stāsts iekļaujas stāstā par valstīm, kuras cenšas ieviest demokrātisku valsts pārvaldes modeli pēc ilgstošas diktatūras. Šādā scenārijā nereti valda liela nestabilitāte.