Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

Garīgās slimības un Covid-19: Spriedze ir daļa no ikdienas

Annija, Ofēlija, Guna. Foto: Jānis Škapars/TVNET

Covid-19 pandēmija ir atstājusi neizmērojamu iespaidu uz mūsu dzīvi. Gandrīz katrs ir bijis spiests izmainīt dažādus ikdienas paradumus, un pandēmijas uzliktā slodze ir atstājusi negatīvu ietekmi uz cilvēku fizisko un garīgo veselību. Aktualizējot garīgās veselības neatsveramo lomu sabiedrības veselībā un cenšoties izprast pandēmijas laika tiešo ietekmi, uz sarunu aicinājām trīs drosmīgas sievietes, kuras dalījās ar savu pandēmijas laika pieredzi, dzīvojot ar garīgās veselības traucējumiem. Tāpat vērsāmies pie psihiatra Māra Taubes, lai gūtu praktisku ieskatu galvenajos garīgās veselības aprūpes sistēmas izaicinājumos.

Ofēlija: Slimība mani nedefinē

Iespējams, ka Ofēlijas vārdu būsiet dzirdējuši arī pirms šī raksta. Viņa ir viens no cilvēkiem, kuri nebaidās atklāti runāt par saviem garīgajiem traucējumiem, pat vistumšākajiem brīžiem. Kā Ofēlija stāsta par sevi: "Man ir šizoafektīvie traucējumi, un man nav kauna."

Ar drosmi, ar kādu viņa vēršas pie saviem sekotājiem sociālo mediju vietnē Twitter, Ofēlija ir kļuvusi par vienu no pazīstamākajām mentālās veselības vēstnesēm Latvijā, dodot savu artavu temata aktualizēšanai Latvijas publiskajā telpā. "Man ir ļoti spēcīga apziņa par savu personību, ko diagnozes iegūšana neizmainīja. Es ļoti apzināti mēģinu parādīt savu dzīvi bez slimības, lai cilvēki redzētu aiz tā visa."

Ofēlija cieš no šizoafektīvajiem traucējumiem, kam ir šizofrēnijai un bipolāriem traucējumiem raksturīgas izpausmes. "Visi zina par halucinācijām, paranoju, kas ir daļa no šizofrēnijas. Taču tam līdzi nāk nespēja izveidot ritmu, trauksme, panika, problēmas ar kārtību un apjukums.

Brīžos, kad sevi prezentēju, es nesaku, ka esmu Ofēlija ar šizoafektīviem traucējumiem, bet es esmu Ofēlija un man ir arī šizoafektīvi traucējumi. Tāpat kā man ir mati, acis un kājas – es nejūtos tā, ka tam būtu mani jādefinē."

Laikā, kad cilvēcīgs kontakts jāsamazina līdz minimumam, arvien lielāku lomu spēlē saziņa tiešsaistē. "Kopčati ar draugiem gan par tematiem, kas man interesē, gan mentālo veselību, rada klātbūtnes sajūtu," ļaujot iepazīties ar jauniem cilvēkiem un vismaz daļēji aizstājot ierasto tikšanos ar kolēģiem un draugiem.

"Internets lielā mērā ir izglābis manu dzīvību, tas ir iemesls, kāpēc es varēju nonākt līdz Twitter un sākt par to runāt.

13 gadu vecumā, laikā, kad sāku sevi apzināties kā cilvēku, es biju izolēta, man nebija draugu vai sociālo spēju. Es nācu no vardarbīgas ģimenes, un nebija veida, kā izbēgt no šausmām, kurās dzīvoju.

Slimības saasinājumu laikā es dzirdu un redzu lietas, kas nāk no manas bērnības šausmām, piedzīvotām traumām. Mans prāts nespēj tikt galā ar to, kas ar mani noticis. Protams, to zināmā mērā nosaka mani gēni, taču es ticu, ka lielākā daļa no mentālajām saslimšanām ir ķermeņa un prāta mēģinājumi tikt ārā no krīzes, nespējot atrast pareizos veidus.

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu