Pandēmijai turpinoties, aizvien aktuālāks ir jautājums par to, vai mēs protam iet dabā. Vai zinām, ka mežā nedrīkst ne vien mēslot, bet arī bļaut? Vai saprotam, ka labāk izvēlēties nepopulārākas pastaigu vietas, jo arī daba var nogurt?
Pēdējā gada notikumi pasaulē izmainījuši ne tikai mūsu ikdienas paradumus, bet arī ievērojami mainījuši brīvdienu plānus. Šogad arī tie, kuriem brīvdienās bija iemīļoti kino, lielveikalu vai kafejnīcu apmeklējumi, ir sākuši doties dabā biežāk. Saprotams, katras brīvdienas pavadīt mājās, ir visai izaicinoši un, neapšaubāmi, svaigs gaiss un pastaigas šo grūto laiku palīdz pārvarēt vieglāk. Ne velti ir teiciens – daba ārstē. Taču, lai cik patīkami ir redzēt vairāk cilvēku kustībā, tam ir arī savas ēnas puses. Tāpat kā kinoteātriem ir sava ietilpība, arī dabai ir sava kapacitāte, ko tā spēj uzņemt. Latvijā ir daudz skaistu vietu, taču dažas izceļas ar savu unikalitāti vairāk nekā citas, un tas nozīmē, ka tās arī cieš visvairāk. Ja ierasti rudenī tā bija Sigulda un vasarā Jūrmala, tad šobrīd pastaigu meklētāju vidū izskan dažas īpašas vietas, kas kā atbalss no mutes cita ausī tiek padotas tālāk.
:format(webp)/nginx/o/2020/12/10/13521898t1h9bd2.jpg)