Iļja Kozins: sargsuņi uzpurņos (4)

Tā nu ir sanācis, ka Covid-19 pandēmijas laikā politiķi ir izvēlējušies atjautīgu veidu, kā agresīvos sargsuņus padarīt (vai vismaz mēģināt to izdarīt) par paklausīgiem šuneļiem.  

Kopš pērnā gada septembra Saeima atkal strādā attālinātā režīmā. Valdība – kopš pērnā gada marta. Skatoties ļoti virspusēji, var likties, ka nekas neliedz žurnālistiem iegūt informāciju no politiķiem. Un tomēr. Preses konferenču laiks ir ierobežots. Komentārus pēc “presenēm” faktiski neviens vairs nesniedz. Protams, var zvanīt, rakstīt īsziņas vai mēģināt sazināties soctīklos. Taču faktiski tas nozīmē plašākas iespējas politiķiem izvairīties no jautājumiem, īpaši neērtajiem.

Kāds teiks: "Pats žurnālists vainīgs, jo ar avotiem, arī ar politiķiem, jāuztur labas attiecības." Realitātē, lai kā censtos, visiem mīļš nebūsi. Sevišķi, ja profesionālie standarti ir daudz svarīgāki par klikšķiem.      

Tāpat pandēmijas laiks ir atņēmis žurnālistiem arī tādu ļoti būtisku ikdienas darba sastāvdaļu kā tā dēvētās “sarunas uz kāpnēm”. Agrāk politiķus, kuri izvairījās no komentāriem, bija iespējams “noķert” Saeimas vai Ministru kabineta gaiteņos vai kāpnēs. Tagad šādas iespējas nav.

Arī  digitālais formāts zināmā mērā ierobežo žurnālistu un politiķu saskarsmes iespējas. Ja attālinātās preses konferences laikā, piemēram, platformā "Zoom" kāds politiķis neatbild uz jautājumu tieši, runas plūdus “ne par tēmu” vairs nav iespējams pārtraukt, uzreiz uzdodot precizējošu jautājumu. Citādi viss pārvēršas par kakofoniju, kur beigu beigās neviens neko vairs nevar saprast.  

Ar to visu es, protams, neaicinu atcelt pastāvošos epidemioloģiskās drošības ierobežojumus. Vienlaikus tas būtu tikai sabiedrības interesēs, ja valdības preses konferencēs žurnālistu jautājumiem atvēlētais laiks būtu garāks un ja tautas gribas tulkotāji biežāk celtu klausuli un atbildētu uz īsziņām.  

Tādā veidā sabiedrība daudz labāk saprastu, kad bērnus varēs sūtīt uz skolu, ko varēs un ko nevarēs iegādāties veikalos, kad ir jābūt mājās.

Laikā, kad politiķiem ir plašākas iespējas izvairīties no atbildības sabiedrības priekšā, ir sevišķi svarīgi, lai žurnālisti būtu modri sargsuņi ar asiem zobiem, nevis paklausīgi kranči.