Vilkus novēro aizvien biežāk: kāpēc plēsēji kļūst pārdroši? (6)

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilki kļuvuši “redzami”, saistīts ar to, ka vilku populācija kļuvusi “jaunāka”. Lai gan bioloģiski vilku dzīvildze ir aptuveni 15 gadi, vidējais Latvijas vilku vecums ir pusotrs gads, skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Jaunie dzīvnieki ir pārdroši, ziņkārīgi un nepieredzējuši, tāpēc savā uzvedībā nav tik piesardzīgi kā vecie vilki. Šā iemesla dēļ tie uzbrūk mājdzīvniekiem, dažreiz arī suņiem. “Pie medību intensitātes, kāda ir Latvijā, ir maza varbūtība, ka vilks nodzīvos ilgāk par gadu,” stāsta Ozoliņš.

Daudzi vilki tiek nomedīti apmēram pusgada vecumā. 12 un 13 gadus veci vilki pēdējo reizi konstatēti pagājušā gadsimta beigās.

Vilkus Latvijā rūpīgi pēta: par katru nomedīto plēsēju mednieki ziņo Valsts meža institūtam “Silava”. Pētnieki spēj noteikt ne vien plēsēju vecuma struktūru un dabisko pieaugumu, bet analizē arī ģenētiskos datus, pēc kuriem var noteikt, kā notiek dzīvnieku apmaiņa, tātad, vai dzīvnieks ir vietējais, vai arī ieradies no kaimiņvalsts. Mātītēm iespējams noteikt, vai iepriekšējā gadā bijis metiens un cik tajā bijuši mazuļi. Vidēji Latvijas vilcenēm dzimst 7 mazuļi, bet metienā var būt no 2 līdz pat 13 vilcēniem. 

Lai gan, ņemot vērā plēsēja vairošanās intensitāti un mobilitāti, precīzs vilku skaits nav zināms, pētnieks lēš, ka to skaits pirms medību sezonas varētu svārstīties robežās no 500 līdz 1000 indivīdiem. 

Vilku riests sācies!

Par nomedījamo dzīvnieku limita palielināšanu nevar būt ne runas, uzskata Jānis Ozoliņš, jo vēsturiski ir pierādījies: līdzko dažus gadus ir atļauts nomedīt vairāk par 300 vilkiem, populācija piedzīvo lejupslīdi.

“Vilks ir īpaši aizsargājama un ierobežoti izmantojama dzīvnieku suga. Mēs varam rīkoties tikai tā, lai vilku populācija būtu stabila vai pieaugoša.” Vēl viens iemesls, kāpēc vilku skaits ir pieaudzis un tie Latvijā jūtas labi, ir labā barības bāze - ievērojamais pārnadžu skaita pieaugums. Piemēram, stirnu skaits pēdējos gados sasniedz 197 000. Kopējais staltbriežu skaits ir 66 000. Strauji pieaudzis arī aļņu skaits, sasniedzot ap 24 000 dzīvnieku. Savukārt pārnadžu skaita palielināšanās saistīta ar “vēsturiski nebijušu barības apjomu”.  “Ir ziemāju kultūras, laba graudaugu raža, izcirtumos pārpārēm ir mazie kociņi, kas garšo aļņiem un stirnām.” Līdz ar to arī vilki ir labi paēduši un vairojas.

“Vilku izplatības kartes ir stabilas - dzīvnieki uzturas vienās un tajās pašās teritorijās: pierobežā, Kurzemē, pēdējā laikā arī Lietuvas robežas tuvumā, jo Lietuvā nomedījamo vilku skaits ir ierobežots."

Vilki ir sabiedriski dzīvnieki un, ja vairākas vilku paaudzes nesakaras ar draudiem no cilvēka, dzīvnieki kļūst drošāki, turpina Jānis Ozoliņš. Piemēram, Skandināvijā, kur šie plēsēji netika medīti vairākas desmitgades, vilki mierīgi ienāk starp medniekiem vai ieklīst ciematā, ko ieskauj mežs. Ozoliņš saka, ka pēdējos piecus gadus vilki apdzīvo gandrīz visu Rietumeiropu, lai gan vēsturiski, piemēram, Nīderlandē vispār nav bijuši. Plēsēji atgriezušies Vācijā un Dānijā, kur tie gadsimtiem tika pilnībā izmedīti.

Šobrīd vilki vairs neuzturas baros, jo sācies riesta laiks, un tas nozīmē, ka pāri nošķiras no bara.

Aprīļa beigās un maijā pasaulē nāks mazie vilcēni.

Jaunie vilki šajā laikā paliek kopā, bet iemesls, kāpēc cilvēki pamana vienu vai divus vilkus, nevis vairāk, ir saistīts ar to, ka dzīvnieki ir izmedīti.

“Daļai cilvēku šķiet, ka bez vilkiem varam iztikt un pārnadžu nodarītos postījumus var mazināt citādāk. Tomēr būtiska ir vilku ietekme uz upuru sugām ilgtermiņā. Cilvēks stirnas medī dažas tūkstošgades, bet vilks daudz ilgāk.

Tas nozīmē, ka regulators, kas nosaka stirnu bioloģisko daudzveidību un visu, kas slēpjas to gēnos, ir vilki.

Cilvēks nespēj aizstāt seno izlases veidotāju. Vilki ir bioloģiskās daudzveidības uzturētāji." 

Mēs esam par vilkiem!

Baltijas vilku populācija - pelēkais vilks apdzīvo Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas teritoriju.