Ievas mājstrāde vilnas zeķēs un ar ledusskapi rokas stiepiena attālumā

“Lai pielāgotos tālstrādei, nācies rūpīgāk ierīkot nelielu pašdisciplīnas stūrīti, kuru ja ne ārējā veidolā viennozīmīgi nolasāmi, tad manā galvā jau nu noteikti varētu dēvēt par mājas ofisa kaktiņu.”

Šis kaktiņš Ievas ne visai lielajā divistabu dzīvoklī piedzīvojis neiedomājamas lokācijas, komplektācijas un transformācijas, sākotnēji atrodoties vienkārši gultā ar savandītu segu un spilvenu jūkli, kafijkrūzēm, plānoto dienu un nedēļu to do sarakstu lapelēm. “Krītoties darāmo darbu produktivitātei un aizvien palielinoties darāmo uzdevumu laika patēriņam, vienā brīdī vairs neizturēju un pārcēlu mājas biroju uz dzīvokļa lielākās istabas kaktiņu pie loga un ar pieczvaigžņu skatu pāri vēju pilsētas namu jumtiem.”

Šāda mājas ofisa novietošana sākotnēji šķitusi daudz cerīgāka par laiskumu pieprasošajiem gultas pēļiem, taču jaunizvēlētā vieta nenodrošinājusi atbilstošu un pietiekamu apgaismojumu vakarā un naktī – Ieva norāda, ka viņas gadījumā šī mēdz būt viena no produktīvākajām diennakts daļām jaunu ideju ģenerēšanā.

Mājas biroja kaktiņa ceļojums šobrīd jau kādu laiku ir nogruntējies Ievas dzīvokļa virtuvē, kurā, izturot gan apgaismojuma, gan vienmēr pa rokai esošās kafijas krūzes, gan kāda aplejama auga klātesamību, viņa var vislabāk noskaņoties darba procesam. “Ja nu kādam tomēr liktos, ka mājas ofisa iekārtošanai izvēlēties virtuvi ar burtiski vienas rokas stiepiena attālumā esošu ledusskapi ir pārāk bīstami, tad tam varu atbildēt ar vecas parunas vārdiem “turi draugu tuvu, taču ienaidnieku vēl tuvāk”,” joko Ieva.

“Iespējams, ka mans darba kaktiņš nav beidzis savu ceļojumu dzīvokļa nelielajos plašumos. Un, ļoti iespējams, lokācija atkal mainīsies. Taču tikmēr mana mājstrāde būs šāda – ar vilnas zeķēm kājās, kafijkrūzi, grēcīgu uzkodu rokas stiepiena attālumā, radošu papīrkaudzi un žurnāliem uz galda, un, galvenais – ar padarāmiem darbiem noskaņotu prātu un sirdi.”