Madara labprātāk redz smaidīgus kolēģus datora ekrānā nekā maskotu bandu ofisā

“Mājas birojs rada iespaidu, ka pats esi sev boss, un es ticu, ka neesmu vienīgā, kas to izbauda. Es izmantoju divus monitorus, pie kuriem pieslēgts portatīvais dators, un nejūtu atšķirību no ikdienas īstā birojā. Ērts krēsls, gana plašs galds – un aidā!

Protams, ir arī izaicinājumi. Vienmēr ir kāds, kurš izdomā, ka ir svarīgāks par manu darbu. Piemēram, mūsu mazā suņause, kura uzskata, ka viņas mantiņas ir daudz interesantākas nekā mans dators. Viņa bieži vien arī uzlec uz galda ar priekšķepām un pēta, kas tad tur ir tik interesants. Vai arī uzliek galvu uz kājām un pīkst, kamēr es aizmetu viņai mantiņu. Bet ko gan darīt? Tām actiņām taču nevar atteikt!

Vēl viens izaicinājums ir tas, ka, strādājot mājās, mājiniekiem šķiet, ka tev taču ir daudz brīva laika un, ka būtībā... tu taču nestrādā. Mans dzīvesbiedrs to prasmīgi izmanto, un man ir ik pa laikam jāiet pie durvīm – te kāds kurjers kaut ko ir atvedis, te atkal tehniķis ieradies salabot internetu. Jo es taču visu laiku esmu mājās! Ha!

Kā ar cilvēcisko faktoru? Protams, pietrūkst pusdienošana kopā ar kolēģiem vai negaidītas sarunas pie kafijas aparāta, bet cenšamies izlīdzēties ar tiešsaistes sarunām un video zvaniem. Tā sakot, pačekot, vai kolēģis nav sajucis prātā viens pats. Jāsaka gan, ka ir daudz patīkamāk skatīties uz smaidīgu kolēģi video zvanā nekā birojā skatīties uz maskotu bandu, jūtoties kā kriminālā komēdijā, kur nevienu nevar atpazīt. No sērijas “Juri, tas tu? Piedod, neatpazinu aiz maskas.” Juris tik nosmej, jo trīs stundas jau sēdējis blakus neatpazīts.

Tāda tā mūsu šodiena. Plusi un mīnusi. Bet tāda jau ir visa mūsu dzīve. Galvenais – būt pozitīvam, neskatoties uz apstākļiem!”