Māris Sēlis strādā mazumtirdzniecībā kā finanšu kontrolieris celtniecības un ēku uzturēšanas nodaļā Rietumu tirgū, kas ietver Poliju, Slovākiju Čehiju, Ungāriju, Rumāniju, Ukrainu un Baltijas valstis. Viņa darba pienākumi ir finanšu uzraudzība jaunu veikalu būvniecībā vai esošo veikalu uzturēšanā, piemēram, gada budžets, mēnešu prognozes, pamatojoties uz Covid-19 ietekmi, iepirkumi u.c. “Mana darba ikdiena pārsvarā paiet, sēžot pie datora, – analizējot izmaksas, veicot video konferences ar citu valstu kolēģiem, kā arī atbildot uz telefona zvaniem vai veicot zvanus,” stāsta Māris.
Māris biroja vajadzībām aizlienējis no meitiņas bērnistabu
Māris strādā no mājām jau kopš pirmā pandēmijas viļņa martā, kas sakrita ar brīdi, kad piedzimusi viņa pirmā meitiņa. “Kad tika izsludināti pirmie ierobežojumi, tad arī darba devējs pieņēma lēmumu, ka jāsāk pāriet uz darbu no mājām. Iesākumā biroja darbinieki sadalījās A un B grupās: vienu dienu uz darbu nāca A grupa, otru B grupa, lai saslimšanas gadījumā netiktu inficēts viss birojs.
Mājās man ir labs internets, ar kuru bez problēmām varu pieslēgties kompānijas drošajam internetam, izmantojot VPN. Līdz ar to man bija iespēja pārorganizēties uz darbu no mājām. Vienojāmies ar darba devēju, ka sākšu strādāt mājās, jo tā varēju arī palīdzēt sievai pieskatīt jaundzimušo meitiņu.
Tā kā pandēmijas sākumā nebija zināms, cik ilgi nāksies strādāt no mājām un cik ilgi ierobežojumi tik pagarināti, sākumā iekārtojos pie ēdamgalda, kas atrodas viesistabā. Krēsls bija vienkāršs, nebija ergonomisks un paredzēts ilgai sēdēšanai, ko ar laiku arī varēja just mugurā un kājās. Turklāt viesistabā atrodas televizors, kuru ik pa brīdim nāca skatīties sieva ar meitiņu. Šo telpu aktīvi izmantoja arī suns, kurš te gulēja, skrēja un dauzījās, kā arī meitiņa, spēlējoties ar mantiņām un rāpjoties uz dīvāna.
Ar laiku sapratu, ka vajag savu telpu, jo apkārtējais troksnis traucēja koncentrēties. Sākumā bija doma pārvākties uz guļamistabu, bet tur apgaismojums nebija pietiekams, kā arī pa dienu meitiņa devās gulēt diendusu, līdz ar to mēs viens otram traucējām.
Pēc pāris mēnešiem pārvācos uz istabu, kas nākotnē paredzēta kā bērnistaba. Šī telpa ir pilnībā iekārtota meitiņai, jo te atrodas drēbju skapis, mantu plaukti un kastes, pārtinamais galds un citas svarīgas lietas. Tā kā šobrīd viņa vel guļ kopā ar mums guļamistabā savā gultiņā, es kādu laiku varu netraucēts izmantot bērnistabu. Iespēju robežās pielāgojām istabas izkārtojumu darba vajadzībām: pārbīdījām mantu plauktus un paklājus, lai darba galdu varētu nolikt pie loga – labākam apgaismojumam un lai būtu palodze, uz kuras novietot visu vajadzīgo darba aprīkojumu, paplašinot darba virsmu.
Kā darba galdu izmantoju sievas kosmētikas galdiņa apakšējo daļu un loga palodzi. Ierīkojot biroju bērnistabā, bija laiks arī atrast ergonomisku krēslu, ko paņēmu no darba biroja. Krēslu pa ietvēm stūmu no biroja, kas atrodas Rīgas vecpilsētā, līdz dzīvoklim, kas atrodas netālu no Barona centra. Monitoru un portatīvo datoru ņēmu no biroja, un arī telefons vienmēr man ir pa rokai. Izmantoju papildu monitoru, lai to varētu saslēgt kopā ar portatīvā datora monitoru, kopā iegūstot divu monitoru virsmu, kur vienā varu aplūkot failus, bet otrā – tos rediģēt. Darba telefonu esmu apvienojis ar personīgo, izmantojot divas SIM kartes, kas atbrīvo darba virsmu no vairākām ierīcēm.”