Miljardieri strādā pie cilvēces nākotnes idejas; kā nepieļaut nākotnes privatizāciju (4)

Pagājušajā gadā kriptovalūtu investori iegādājās pamestu kruīza laineri “Pacific Dawn” un pārdēvēja to par “MS Satoshi”. Investori vēlējās radīt eksperimentālu kustību, kuras rezultātā rastos savdabīga, “autonoma pilsētvalsts starptautiskajos ūdeņos”. Liels šīs kustības atbalstītājs ir Silīcija ielejas miljardieris Pīters Tīls, kurš pats sevi dēvē par “anarhistu – kapitālistu”. Viņš arī atbalsta kosmosa kolonizāciju, kurā varētu iesaistīties planētas bagātākie cilvēki.

“MS Satoshi” projekts izgāzās – kuģis pērn decembrī tika nodots metāllūžņos, jo tā īpašniekiem neizdevās iegūt apdrošināšanu, lai varētu likumīgi kuģot starptautiskajos ūdeņos. Šī sāga iezīmē vienu no satraucošākajiem aspektiem, ko varētu saukt par “futūrisma kustību” - kas sevī apvieno dažādas idejas par rītdienu, ko attīsta ļoti bagāti cilvēki un privātā sektora kompānijas.

Privatizētā nākotne

Nav grūti redzēt, kuriem cilvēkiem būtu vīzija privatizēt nākotni un kolonizēt izplatījumu. Piemēram, Īlona Maska un “SpaceX” plāns ir izbūvēt koloniju uz Marsa, savukārt “Amazon” bijušais vadītājs Džefs Bezoss sapņo radīt kosmosa kolonijas. Uz Zemes Ričards Brensons strādā ar arhitektiem visā pasaulē, lai radītu nulles emisiju transportlīdzekli, ko darbinātu vakuums.

“Uber” sapņo par lidojošiem taksometriem, ir nākusi klajā ar 16 priekšlikumiem veidot “gaisa ostas“ (ne lidostas), kam būtu savs unikāls arhitektūras koncepts. Pazemē Maska “Boring Company” sola īsākus pārvietošanās laikus, savukārt mūsu mājās mūs apbur “Nest” un “Alexa” potenciāls.

Tāpat kā jebkura laba ideoloģija, arī šis privatizētais futūrisms ietekmē visu, no globālās infrastruktūras līdz virtuves ierīcēm.

Šāda veida projektiem nereti ir fantastiska vīzija par to, kā ietekmēt sabiedrības iztēli par dažādām lietām. Pretēji ar dažādiem uz nākotni vērstiem projektiem pagātnē, ko ierosināja akadēmiķi, mākslinieki un valdību aģenti, šodienas “nākotne” faktiski ir tehnoloģiju uzņēmumu vadītāju – miljardieru rokās. Kāpēc gan viņiem rūp mūsu iztēle? Kāda ir likme tam, ja mēs noticam viņu idejām? Vai tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir privatizēta?

Šādas spekulācijas rada diskusijas par to, kāda ir privātuma politika un tās īstenošana. Ja kompānijām izdodas kontrolēt mūsu nākotnes vīzijas un idejas, tad viņi paši var kontrolēt nākotni un infrastruktūru. Līdz ar to var kontrolēt sabiedrības funkcijas. Tādas platformas kā “Amazon Web Services”, “Facebook” un “Robinhood” ir kļuvušas par ļoti milzīgām infrastruktūrām, kas kontrolē nozīmīgu daļu no ekonomikas un sabiedriskās sfēras.

Tas gan gluži nav jauns fenomens. 1939 gada Pasaules izstādē “General Motors” prezentēja “Futuramu” - māksliniecisku konceptu, kurā ieskicēta uzņēmuma vīzija, kā pasaule izskatīsies 1960. gadā. Normans Bels Džeds rakstīja: “Tā ir federāli noteikta prasība – attīstīt valsts zemes, ūdens, elektrības un dabas bagātību resursus. Un nav neviena uzņēmuma, kas būtu svarīgāks par šīm saistībām nekā vietējo iespēju attīstīšana.”

Ņemot vērā šādu nākotnes plānu, izdevās panākt līdzvērtīgu sabiedrības redzējumu par nākotni, veiksmīgu mijiedarbību ar federālajām varasiestādēm, un 1956. gadā ASV tika atklāta “nākotnes” starpštatu šoseju sistēma.

Tomēr nākotnes idejas par sabiedrības pārveidošanu ne vienmēr bijušas privāto uzņēmumu “roku darbs” ar privātām interesēm. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados mākslinieki, akadēmiķi un valsts aģentūras izteica daudz nākotnes prognožu.

Mūsdienās nākotnes idejas ir tieši ņemtas no pagājušā gadsimta otrās puses utopiskajiem priekšlikumiem. Bezosa kosmosa kolonizācijas plāns “Blue Origin” gandrīz kopē fiziķa Džerāra O’Nīla 1975. gadā publicēto darbu. Tomēr šoreiz politika ir daudz atšķirīgāka. Silīcija ielejas libertārie, tehnokrātiskie ideāli - paši par sevi ir Kalifornijas kontrkultūras mutācija.

Piemēram, “SpaceX” vēlas nogādāt kolonistus uz Marsa. Biļetes cena arī noteikta – tā varētu būt pusmiljons dolāru par biļeti.

Mums ir jādomā vairāk par sabiedrībai noderīgiem, kolektīviem nākotnes darījumiem - tādiem, kuros nav viena spēlētāja, kam atļauts diktēt visu, sākot no mājokļiem līdz vides regulējumam un beidzot ar ieguves tiesībām.

Vai mēs, tāpat kā sešdesmito un septiņdesmito gadu futūristi, varam domāt gan pārdroši, gan demokrātiski? Vismaz mums ir jāmēģina.

Jādomā, ka katra “jaunā pasaule” satur “vecos gēnus”. Šodien ir jādefinē, kas notiks rīt, - ir ļoti svarīgi, lai mēs neatstātu nākotnes tēlu tehnoloģiju miljardieru rokās.