Nabadzīgo valstu lielā tehnoloģiju dilemma

Raksta foto
Foto: Reuters / Scanpix

Pašreizējās tendences tehnoloģiju attīstībā liecina, ka bagātākās pasaules valstis ir ievērojami apgrūtinājušas dzīvi zemu ienākumu valstīm – tām ir daudz grūtāk attīstīties un censties sasniegt attīstītās pasaules ienākumu līmeni. Šīs pārmaiņas jūtami padziļina ekonomisko un tehnoloģisko duālismu pat jaunattīstības valstu ekonomikas attīstītākajos segmentos.

Var šķist, ka lielie uzņēmumi Tanzānijā un Etiopijā ražošanas nozarēs ir daudz bagātāki, nekā varētu domāt, ņemot vērā šo valstu ienākumu līmeni. Patiesībā - šie uzņēmumi ir tikpat kapitālietilpīgi kā Čehijas uzņēmumi, lai gan šajā Eiropas valstī ir aptuveni desmit reižu lielāka tehnoloģisko resursu pieejamība nekā Tanzānijā un Etiopijā.

Varētu šķist neracionāli, ja uzņēmumi izmantotu tik daudz kapitāla (līdzās papildu ieguldījumiem, piemēram, kvalificētam darbaspēkam) valstīs, kur relatīvās priekšrocības ir daudz mazāk pieejamas nekā kvalificēti darbinieki. Taču nav skaidrs, cik lielas ir šo valstu izvēles iespējas. Ražošanas tehnoloģijas laika gaitā ir kļuvušas arvien prasīgākas gan naudas līdzekļu, gan prasmju ziņā.

Tehnoloģijas no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem vai sešdesmitajiem gadiem, iespējams, ir prasījušas vairāk darba, un ir skaidrs, ka tās nepalīdzēs Āfrikas uzņēmumiem konkurēt pasaules tirgos.

Tādējādi Āfrikas ekonomika ir gluži kā sasieta - tur esošie ražošanas uzņēmumi var kļūt ražīgāki un konkurētspējīgāki, varbūt pat radīt vairāk darba vietu. Tomēr abu šo faktoru vienlaicīga īstenošana šķiet ļoti sarežģīta, ja ne pat neiespējama.

Svarīgākais
Uz augšu