Laikā, kad vakcīnu skeptiķu skaits valstī ir kritiski augsts un ierobežojumu izmaiņām izsekot kļūst arvien grūtāk, Vakcinācijas projekta birojs beidzot sācis raidīt signālus, ka tomēr saprot, ko dara. Beidzot viņi sapratuši, kā uzrunāt parasto cilvēku, kurš baidās no vakcīnas drošības un tās potenciālajām sekām uz veselību ilgtermiņā.
Jāteic, ka sākotnēji biju viens no tiem, kuram Vakcinācijas projekta biroja publiski izskanējušās algas šķita visnotaļ adekvātas. Jo darbs tomēr ir uz noteiktu termiņu, atbildība ļoti augsta, jāpiesaista paša augstākā kaluma speciālisti, turklāt pilnīgi skaidrs, ka neatkarīgi no rezultāta daļa sabiedrības publiski viņiem metīs virsū pilnīgi visus atkritumus, kas gadīsies pa rokai.
Manu pārliecību par biroja darbu nedaudz iedragāja pāris noskatītās intervijas ar tā vadītāju Evu Juhņēviču. Tās neradīja pārāk lielu iespaidu, ka vadītāja pilnībā saprot un seko līdzi tam, ko dara. Piemēram – viņai nebija ne jausmas, kas notiek, ja dienas beigās paliek kāds atvērts iepakojums ar neizlietotām vakcīnām. Neviļus atausa atmiņā visas 2018. gada Dziesmu svētku rīkošanā pieļautās kļūdas, kad Juhņēviča bija svētku izpilddirektore. Bet labi, pieņemsim, ka vadītājs nevar būt informēts par katru sīkāko detaļu līdz milimetra precizitātei. Un darbs tomēr sākts pavisam nesen.
Vēl stingrāk mana sākotnējā viedokļa pamatus iedragāja labklājības ministres Ramonas Petravičas publiskā vakcinēšana. Lai arī saprotu ideju par publisku VISU ministru potēšanu, no pieredzējušas augsta līmeņa speciālistu komandas tomēr cerēju sagaidīt izpratni par to, kā to uztvers pārējā sabiedrība. Varēja viņu sapotēt pa kluso nākamajā dienā vai pēc nedēļas, bet publiski rindas priekšgalā izvirzīt cilvēku, kurš principā ir atbildīgs par pandēmijas uzliesmojumiem sociālajos centros un pansionātos, manuprāt, bija publisko attiecību katastrofa.