Kad Rīgas Teikas iecirkņa izmeklētāja Jana Buliņa ierodas darbā, viņu seifā gaida 400 krimināllietas – no nelielām zādzībām līdz dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem. Viņai gan vēl “paveicies” – ir izmeklētāji, kuru lietvedībā ir 800. Katra trešā izmeklētāja vieta Rīgā ir tukša.
Izmeklētāja Buliņa ierodas darbā, pagatavo kafiju, saraksta dienas plānu ar prioritātēm un ķeras klāt. Darba stundās visu nepaspēj, tāpēc reizēm strādā arī brīvajā laikā. “Nevarētu apgalvot, ka ar visu tieku galā,” viņa nosaka. “Piemēram, nākas pagarināt prokurora norādījumu izpildes termiņus, jo vienkārši nepaspēju.” “Katrs cilvēks grib, lai viņa lietu izskata prioritāri, bet mums ir savas prioritātes un cilvēku trūkums. Prokurori, cietušie, vadība – nevar visus apmierināt,” spriež Buliņa. Vai viņa labi pārzina katru savu kriminālprocesu? “Tā nevarētu teikt,” viņa ir atklāta. Bet, kad vajag, pārlasa, atsvaidzina atmiņu un tad jau atceras.
Liela daļa lietu viņas pārziņā ir neaktīvas jeb tumšās – nav vainīgā vai pavedienu. Guļ seifā un gaida vai nu jaunu informāciju, vai noilgumu. Bet izmeklēt aktīvās tik un tā nevar paspēt – par daudz. Mazāk nebūs, jo katru reizi, kad kāds izmeklētājs darbu pamet, viņa lietas sadala pārējiem. Jo labāk strādā, jo vairāk darba, jo jaunajiem izmeklētājiem sarežģītās uzreiz nedos. Izmeklētāja Buliņa vairākkārt apsvērusi domu darbu pamest – galvenokārt stresa dēļ, bet pagaidām nomierinājusies, jo darbs interesants.