Naftas industriju kopš tās rašanās 1859.gadā, kad nelielais Taitusvilas ciems Pensilvānijā kļuva par pirmā naftas drudža norises vietu, vienmēr ir pavadījis pesimisms. Daudziem tā laika vērotājiem "melnais zelts" bija dabas dāvana, kas noteikti izsīks, tiklīdz to iemācīsies iegūt arī citi. 1885.gadā Pensilvānijas štata oficiālais ģeologs brīdināja, ka "brīnišķīgā naftas parādība" būs nekas vairāk kā "īslaicīgs un pārejošs fenomens, un mūsdienu jaunieši pieredzēs, kā tas dabīgi beigsies". 

Pandēmijas dēļ neaktuālas kļuvušas daudzas grāmatas par politiskajiem notikumiem pasaulē, kuras bija plānots izdot 2020.gadā. Raudzīties uz nākotni no pirmspandēmijas perspektīvas būtu tāpat kā censties paredzēt, kā uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas ilgtermiņā attīstīsies Aukstais karš. Pat ja pieņem, ka Covid-19 krīze vēsturi ir tikai paātrinājusi (un nevis fundamentāli izmainījusi tās gaitu), tās sekas - īpaši enerģētikas nozarē - ir tik visaptverošas, ka ignorēt tās nav iespējams.

Laimīgā kārtā izskatās, ka Daniela Jergina jaunākā grāmata "The New Map" izturēs laika pārbaudi. Jergins pelnīti tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu labākajiem enerģētikas ekspertiem. 1992.gadā viņš ieguva Pulicera prēmiju par "The Prize" - fantastisku grāmatu par naftas industriju un tās lomu iepriekšējā gadsimta ekonomiskajos, politiskajos un militārajos pavērsienos. Viņa jaunākā grāmata akadēmiski ir mazāk iespaidīga, taču tas vienalga ir fascinējošs ievads tiem lasītājiem, kuri vēlas saprast, kādu nākotnes kursu uzņēmušas naftas un gāzes industrijas.

Jergins noraida pieņēmumu, ka pandēmijas dēļ pasaule ar steigu pāries uz oglekļa izmešu samazināšanu līdz minimumam. Viņš uzskata, ka globālā līmenī nafta vēl ilgi būs dominējošā lomā. 

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X