Pilnveidos tiesisko regulējumu, lai bez vecāku gādības palikušie bērni saņemtu dzīvojamo telpu

Jautājumu par problēmām saņemt pašvaldību atbalstu nodrošinājumam ar dzīvojamo telpu bez vecāku gādības palikušajiem bērniem pēc 18 gadu vecuma Saeimas deputātiem bija aktualizējis Tiesībsarga birojs.

Tiesībsarga biroja juridiskā padomniece Ieva Arklone informēja, ka 2018.gadā ir izskatīta pārbaudes lieta, kas ierosināta, pamatojoties uz iesniegumu par Jūrmalas pilsētas domes rīcību, nepagarinot dzīvojamo telpu īres līguma termiņu par pašvaldībai piederošu dzīvojamo telpu Jūrmalā, ko iesnieguma iesniedzēja saņēmusi pašvaldības palīdzības ietvaros kā bērns, kas palicis bez vecāku gādības.

Arklone norādīja, ka

tiesību normā ietvertais formulējums "tiesības uz pašvaldības nodrošinājumu ar dzīvojamo telpu" pašvaldībās tiek tulkots dažādi.

Tiesībsargs, aptaujājot vairākas pašvaldības par to praksi īres līgumu slēgšanā ar bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, secinājis, ka daļa pašvaldību īres līguma izbeigšanu neierobežo ar bērna 24 gadu vecuma sasniegšanu.

Turklāt, ja persona pilda līguma nosacījumus, ar viņu tiek pagarināts dzīvojamo telpu īres līgums.

Pēc būtības līdz ar grozījumiem, kas spēkā stājās 2014.gada jūlijā, likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" tika iestrādāta Bērnu tiesību aizsardzības likuma 43.panta otrā daļa, kas paredz, ka tiesības uz neizmantotajām sociālajām garantijām personai saglabājas ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Tas nozīmē,

ja bārenis pēc pilngadības sasniegšanas nav pieprasījis, piemēram, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei, viņš šo pabalstu var pieprasīt līdz 24 gadiem.

Tas pats attiecas uz reģistrēšanos pašvaldības palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā.

Tiesībsarga ieskatā minētā tiesību norma ir tulkojama tādējādi, ka tā paredz bērnam, kas palicis bez vecāku gādības, tiesības izmantot sociālās garantijas, proti, reģistrēties palīdzības saņemšanai, līdz noteikta vecuma sasniegšanai nevis paredz pašvaldības tiesības slēgt īres līgumu ar bērnu, kas palicis bez vecāku gādības, tikai līdz šīs personas 24 gadu vecuma sasniegšanai vai to, ka šai personu kategorijai pašvaldības palīdzība ir sniedzama krietni īsāku laika periodu.

Pretējā ieskatā ir Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders. Viņš norādīja, ka

nevar būt tā, ka bārenis visu dzīvi paļaujas uz pašvaldības nodrošinātu mājokli.

Auders atsaucās uz Augstākās tiesas Senātu, kurš, interpretējot sociālo palīdzību regulējošās normas, ir norādījis, ka valsts un pašvaldības pienākums palīdzēt personai pastāv tiktāl, ciktāl persona pati vai personas, kas var tai palīdzēt, nespēj personu pietiekami nodrošināt, turklāt palīdzības apjoms ir atkarīgs no valsts un pašvaldības resursu daudzuma. Valsts un pašvaldības sniegta sociālā palīdzība vienmēr ir tikai subsidiārs sociālā atbalsta avots. Tās vispirms ir pašas personas tiesības un reizē arī pienākums - veidot savu dzīvi un labklājību. "Līdz ar to, pēc manām domām, nevar būt situācija, ka persona, kas pati spēj sevi nodrošināt ar mājokli, pašvaldības dzīvokli var īrēt tikai tādēļ, ka viņa ir bārenis," sacīja Auders.

Rīgas domes Reģistru nodaļas pārvaldes priekšnieka vietniece - nodaļas vadītāja Sarmīte Ivbule skaidroja, ka Rīgas pašvaldība bāreņiem apmaksā vienistabas dzīvokļa īri, kā arī viņus uzņem dzīvokļu rindā.

Deputāti sēdē norādīja, ka

bāreņi dažādās Latvijas pašvaldībās atbilstoši to rocībai saņem atšķirīgu palīdzību dzīvojamo telpu nodrošināšanai.

Viņu ieskatā, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, valdībai vajadzētu izstrādāt valsts atbalsta programmu, lai visās pašvaldībās tiktu nodrošināta vienota pieeja.

Deputāti aicināja Ekonomikas ministriju pilnveidot tiesisko regulējumu un iesniegt priekšlikumus likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" otrajam lasījumam.